99 Francs (2007, Jans Kūnens)

Noskatījos kopā ar visu regresīvo pasauli. Populārākie argumenti: "nu, filma taču ir pavisam cits žanrs nekā grāmata" un "toties visi personāži - kā dzīvē!", un vispār moderni un stilīgi līdz apdullumam.

A davai atmetīsim visu šo klišejisko figņu, un, kā saka dziedonis L.Fjodorovs,  "бритвой с пирса".  Atmetīsim varoņa  titāniski sajūsminošo pašrefleksiju par "džeki, ja vien jūs zinātu, kāds es esmu sūds, bet jūs esat idioti, vot" -  tas jau vien bija pietiekams arguments, lai  pirms gulētiešanas grāmatu sarullētu, aptītu ar skoču un nolaistu podā. Ak jā, tur bija kaut kādas idejas, precīzāk izsakoties, ideju driskas  No filmas (cits žanrs, čuvaki!) ir izgrieztas arī tās. A huļe. Tā,  kas mums paliek? Paliek padomju studentu kopmītnes drāma uz ļoti apšaubāmu koksa piedzīvojumu fona (vizuāli tie sastāv no līdz neprātam aizdračītiem stereotipiem), no kuriem neizturami gribas vemt unisonā ar galveno personāžu. Pie tam drāma uz visa šī fona ir bezmaz vienīgais, kas spēj vēl kaut cik sasmīdināt. Finālā savus 99 frankus ir piemetis arī pats Jans Kūnens ar savu Šambalu, kurai ar grāmatu sakars ir maigi izsakoties visai attāls. Tfu.

Vēl, protams, nāk smiekli par personāžiem kā dzīvē. Tādi vidējie aritmētiskie iz Kūnena smadzenēm. Filma - murzilka.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi /  otrreiz nesaņemtos /  apm.ņurd. /  afigkino