tā vot
skukas pateiktais punktsam mani uzvedināja uz vienu vecu storiju (ap 2000-o), kuru biju safunktierējis pirms pieciem gadiem, taču nekādi nebija sanācis izlikt uz papīra. Galvā ir palicis gan. Tagad jau aktualmodē.

Vārdsakot, mēģināt pie Latvijas Universitātes galvenās ēkas iepazīties ar kādu meiteni ir bezcerīga lieta. Kāpēc? Tāpēc, ka tur nav iespējams sastapt savu sapņu meiteni. Grūti izskaidrojams fakts. Lūk, tu redzi, kā viņa ieiet ēkā, tāda kaitinoša lencīte pār plecu, lepni iztaisnots kakls, nedroši pirksti ķeras pie savas rokassomiņas... Tu skrien pakaļ cerībā, sēdi uz soliņa un gaidi. Kamēr no LU mītnes ārā iznāk divas drūmas meitenes ar copi un bieziem džemperiem. Vai arī viena, kas skrien uz ielas padoto mašīnu. Vai arī džeku bars ar plāniem uz vakaru.

Un tā ir vienmēr. Nav ne mazākās iespējas satikt ideālo meiteni. Vienīgais gadījums, kad tas izdodas, un tu redzi viņu ejot ārā un laikam jau, ka uz kino - kad tu brauc autobusā garām centrālajai ēkai, dauzi pie vadītāja loga, viņš no tevis novēršas, bet izlaižot Merķeļa ielā vēl uzliek virsū trīsstāvīgo.

Redzi kā tā čirkainā skaistulīte ieiet pa durvīm: skrien pakaļ, meklē pa ēkām un auditorijām, kurās divi pumpaini volejbolisti nodod angleni ņirdzošai pasniedzējai, pārējais viss ciet, jo ir jau bez četrām pieci vakarā. Nu vāks pilnīgs. Ā, ir taču ēdnīca! Skrien lejā uz ēdnīcu, a tur tik nomākta atmosfēra, kāds rij nolādētos griķus, no laukiem iebraucis un nekādi neizskatās pēc tavas sapņu meitenes. Vēl jau, protams, ir izlaidumi, taču izlaidumi ir demogrāfiskais sprādziens, un tu taču nevari pieiet pie meitenes ar vārdiem: "Ziniet, daiļā meitene, es vēlētos ar jums demogrāfiski sprāgt". Tu pat konfekškasti nevari iedot, jo viņai rokas pilnas ar puķēm un vakarā plāni ar vecākiem doties uz lidiņu. Mļa, ko darīt!!!

Labi, jūs teiksiet, kojas. Patīkams iestādījums - vispārēja anarhija plus vēl visus vieno kopīgs naids pret komendanti. Ir noskaidrots, ka sapņu meitene dzīvo ceturtajā koju stāvā. Droši kāp pie viņas ar diviem gaļinas blankas buljoniem kabatā. Taču bēdīgais fakts ir tāds, ka katrs stāvs padodas aizvien grūtāk un grūtāk. Pasniedzēji (kuriem jau nu stroga nav ko darīt) ir izskaitļojuši, ka parasts ierindas pilsonis pievar vienu stāvu stundā un divdesmit minūtēs, kamēr rezultātā parāpo zem tenisa galda un aizmieg. Sliktākajā gadījumā.

Ņemsim labāko - esam tikuši līdz ceturtajam stāvam, beidzot, beidzot, beidzot mēs redzam Viņu un Viņas lencīti: lai iegūtu viņu, mēģini ieslēgt visu savu šarmu, visu savu intelektualitāti, "noslēpumaino skatienu" (a ko jūs domājāt - pēc pirmajiem trīs stāviem), taču tā vietā brutāli paslīdēsi uz virtuves grīdas, nogāzīsi sevi, viņu, un katlu ar boršču turklāt, sāksi skūpstīties, kamēr apjēgsi, ka tas laikam nav tomēr tas, ko esi gribējis un uzmanīgāk ieskatoties, it sevišķi, ja pēc trieciena pret grīdu galva aties, sāksi domāt par vivāriju.

Nu kur lai viņas noķer? Da nekur. Viņas ieiet LU centrālajā ēkā un pazūd. Teiksiet, ka vismaz vidusskolnieces godīgi dodas mājās pēc stundām, dažreiz ar draudzeni, dažreiz bez. Esam gatavi? Lika drusku pagaidīt. Viņas neiet mājās, viņas dodas uz dramatisko pulciņu. Un iepazīstoties ar šī dramatiskā pulciņa sastāvu noskaidrosies, ka cerības ir tuvu nullei, pie tam no mīnusa puses.