Evigheden
protams, ka "sniega karalienes" 57-ā gada versija nav pat andersena pasakas interpretācija normālā izpratnē - tajā nav nekā no andersena ļoti smalkā simbolisma, tur nav fināla mīklas, nav spoguļa (precīzāk, spogulis ir, bet tam ir daudz savādāka nozīme nekā rakstītajā pasakā). un varētu droši teikt, ka padomju multfilma it kā gluži vienkārši neuzskata, ka bērni spētu saprast visu šo kristietības simbolismu (atceraties - pasakā gerda izelpo eņģeļus, skaitot tēvreizi). vai arī gluži vienkārši ignorē bībeliskos momentus. bet.

ārkārtīgi smalki izprasts ir kaut vai tas brīdis, kurā gerda atdod savas sarkanās kurpītes upei - kad jau visiem putniem un zvēriem tā jau ir pajautājusi, kur gan palicis kajs (pat kaijas viņas domās apraud tobrīd kaju), viņa vēršas pie upes un tukšas laivas, un upe vispirms atdod viņas kurpes atpakaļ, bet tad tomēr atkal pieņem. padomājiet - upe un tukša laiva, kas pati dodas pa upes tecējumu. skandināviem tas ir kas?

godīgi sakot, jau tad, kad es bērnībā skatījos šo multfilmu, es biju vienkārši instinktīvi pārliecināts, ka gerda patiesībā šajā pasakas versijā mirst: vai tas būtu pie upes, vai pie vecās somietes būdas, vai kad bezspēkā pakrīt ledājos viņas ziemeļbriedis, vai arī pie pašas pils; visas šīs līksmās un cerību pilnās beigas ir patiesībā tikai pēdējais elpas velciens, pēdējais neizgaistošo ilgu ceļojums.

tā ir ļoti drūma un skaista pasaka. kā jau viss andersens.