oh, es par dvīņubračkām Kvejiem gribēju kaut ko labu uzrakstīt jau trīs nedēļas, taču nevarēju izdomāt ko.
viss ir tik ļoti sarežģīti.

kveji - tas ir cinema of the cinema. saprotat, mani vienmēr ir interesējis tas segments, kurā mēs vairs nevaram operēt ar tādiem tuviem sirdij jēdzieniem kā "izklaide" vai "māksla", mani interesē, kas sākas tālāk. un tur ļoti (sir)reāli panesas. tāpēc es par kvejiem fanoju daudz vairāk nekā par to, par ko viņi fano paši - proti, par 70-o / 80-o poļu kino. viņi IR daudz krutāki par švankmaijeru un citiem megadžekiem.

bet tas viss kļūst tāds, ka cilvēks, kuram nav galīgi ar kino safukātas smadzenes, to atteiksies skatīties. bet man ir kaifs, lūk, pārkāpt pāri svītrai un doties kaut kādā pilnīgi nezināmā un neparedzamā pasaulē, kurā pastāv tikai mūzika un kadrs, un vēl tas, kas tevī ir paslēpts.