nesen braucām mājās no vīnošanas un autobusā pretī mums apsēdās tāda nedaudz jocīga meitene. manā vecumā vai nedaudz vecāka. viņa tramīgi skatījās apkārt, dīdījās un grozījās uz krēsla, skatījās te pa logu, te uz cilvēkiem apkārt. kad tas sāka kļūt pārāk uzkrītoši, jautāju, vai viņai viss ir kārtībā. viņa izmisumā ieplestām acīm skatījās uz mani un teica: "man liekas, ka man patīk meitenes. viņas visas ir tik skaistas, bet es esmu tik neglīta!" tad viņa sāka raudāt, bet es viņu mierināju, sakot, ka, pirmkārt, viņa ir smuka un, otrkārt, tas, ka viņai patīk meitenes, nav nekas briesmīgs, un vispār, ka viss ir kārtībā. raudāt viņa pārstāja, bet turpināja tāpat kā iepriekš trauksmaini skatīties apkārt.
un nedaudz pirms izkāpšanas mēs sapratām, uz ko viņa tik ļoti skatījās - uz krievu tautības meiteni ar sarkanām lūpām un gariem matiem, kas turpat netālu stāvēja ar savu puisi. krievu meitene izkāpa tajā pašā pieturā, kurā mēs, bet savādā meitene tikai noskatījās viņai pakaļ ar trakām acīm.

tas bija ļoti savādi. ļooooti.