uzvarētā spēlē viss pirmais piecinieks ir mīnusā (!)

mīnusā ir pat pauels, kas iemet 9/9 pustālos

jāpiekrīt ādolfam - riks kārlails kā koučs ir kaut kāds sasodīts dēmons

lūk, viņš, maģiskais reālisms darbībā

sākumā es abonēju the new york times digitālo versiju, un sapratu, ka man vispār, t.i., vispār, vispār, nav laika to lasīt. lai arī liktos, ka telefonā jau nu gan var atrast laiku pasēdēt. diez ko nē.

pēc tam nolēmu riskēt un abonēt the new yorker, kurš piedāvājās nākt man papīra versijā, un vēl arī komplektā ar somu. nu, ja soma, tad nāc, es teicu.

un lūk, vakar nevarēju atlipt no raksta par bērnu pārtiku (unexpected, i know) - kā tad tur īsti ir, vai bērni var iemācīties mīlēt dārzeņus? nē, nu, skaicka var, man kaut kā šaubu par to nebija. es gan vairs neesmu zīdainis, bet arī ar laiku iemācījos mīlēt i olīvas, i lasi, i pūdēto sieru, for god's sake.

viena mamma esot teikusi savām meitām, ka viņām būs rainbow poop, ja ēdīs bietes. un arī lika galdā tikai vienu ēdienu. ēd vai neēd, nekā cita nebūs.

anyways, pie mums gan laikam nav tāda izteikta problēma, ka bērni neēstu dārzeņus, bet amerikā sīkie labprātāk ēdot desertus, nevis dārzeņus.

ko tu dod, to jau arī ēd, vai tad ne? jo īpaši sākumā. pie pirmās karotes saviebjas tik izteiksmīgi, ka liekas, mūžā tu viņam to burkānu nepiespiedīsi ēst, bet tu dod otru karoti, un viņš ver muti vaļā. pareizā metode paredzot attiecīgā dārzeņa došanu atkal un atkal, un atkal, līdz tas nudien iepatīkas. līdz pat desmit reizēm tas "atkal" var ievilkties. bet kā ir dzīvē? pirmajā reizē aizgriezās un, āmen baznīcā, jāmeklē kaut kas cits, ko dot ēst.

starp 6 un 9 mēnešiem, citreiz līdz visiem 12 mēnešiem esot tas laiks, kad eksperimentēt ar dažādām ēdmaņām, jo ir interese visu ko izmēģināt. un ar pavisam maziem bērniem vispār esot tā, ka ar to patikšanu nav tik daudz sakara kā ar to, vai bērns vispār grib ēst. nevaru nepiekrist. turklāt, acīmredzot, deviņos mēnešos var arī parādīties vēlme ar ēdienu iepazīties tuvāk - pabakstīt ar pirkstu, pabakstīt ar karoti, iešļurcināt visu plaukstu iekšā bļodā, kāpēc gan ne, vai ne?

runājot par roaring twenties, man nupat pienāca tas brīdis, kad 19 jāmaina uz 20
šodien izrakstīto rēķinu apmaksas termiņš ir 2020. gada 2. janvāris
drusku dīvaini ir
kad bi maziš un ~2. klasē lasīj marsiešu hronikas (kur viss norisinās vēl deviņdesmito beigās, ja), tad 2000. gads likās tāla un nesasniedzama nākotne

tad es te sāku skatīties suits, un lai arī dažus tur gribas piežmiegt, luiss ir vienkārši bomba. tā nu luiss aiziet pie psihoterapeita, un tas viņam saka, klausies, citiem cilvēkiem gadiem ilgi seansi vajadzīgi, lai pie šī nonāktu, bet tev uzreiz var redzēt cauri - tu tik ļoti necieni pats sevi, ka ikvienā cita cilvēka vārdā un rīcībā saskati pats savu necieņu. 

kaut kā norezonēja. necieņu gan jau var droši aizstāt ar sev aktuālo.

pirmā digitālā kleita esot pārdota, raksta elle un vēl puse internetu jau maijā, betē, es nezinu, no vienas puses es redzu pielietojumu, jā - onlaina identitātes apsēstie varēs tagad iegādāties ekoloģiskas drēbes, kuras neaizņem vietu skapī, pārdevējs uztrīsdēešos to tērpu virsū un bilde gatava. nākotnē, toties, staigāsim visi kaķkostīmos ar digitālā apģērba hologrammu. bet no otras puses - vai tas būs vienkārši kruta, jaunais haute couture, vai arī kaut mazliet praktiski? jo, ja nē, tad tādai idejai aiziet masās... neesmu vizionārs, acīmredzot.