Vade
Tas rīts, kad Tu esi precējusies, gaidi bērniņu, esi beigusi augstskolu.. kad viss pamazām nostājas lieliskās sliedēs, mierā un laimē.. tas mirklis, kad Tu no rīta atver acis un pasniedzies pēc telefona, lai apskatītu, cik rāda pulkstenis.. un. .Tu esi saņēmis ziņu no cilvēka, kurš reiz Tavā dzīvē ir bijis ikdiena un fantāzijas galvenais auglis. No cilvēka, kurš Tev likās neizskaidrojami piemērots Tev un mistisk iiekārojams. Un ziņas saturs ir vienkāršs un tajā pašā laikā sarežģīts. " Man likās svarīgi Tev pateikt, ka es mīlu Tevi. Lai Tev forši. :) "

Es nometu telefonu vietā, no kuras tas tika paņemts. Atgūlos. Aizmigu. Kaut kā dabiski es centos izslēgt šī notikuma reālismu.
Kā gan iespējams.. kā gan tas būtu iespējams?! Pēc visiem šiem gadiem un klusēšanas. Pēc tik ilgas klusēšanas.

Un sirdī tas radīja kaut kādu mistisku mieru. Biedējoši mistisku mieru. Un nevis viņa nosūtītie vārdi man, bet gan apziņa, ka viņš vēl mēdz par mani iedomāties.
Ja jāsaka godīgi, tad reizēm man viņa pietrūkst. Pietrūkst doma par viņu un sajūtas. Taču. Mēs nekad neesam bijuši kopā, mēs nekad neesam bijuši. Mēs esam bijuši platoniski mīlnieki. Esam tikušies 1 reizi. Un tagad, ja ar skaidru prātu cenšas atminēt tos laikus.. nākas secināt, ka neskaitāmas reizes es atteicos ar viņu tikties, lai gan esam pavadīuši neskaitāmas naktis nomodā otra dēļ. Gan runājot pa telefonu, gan sarakstoties ar īsziņām. Es pat vairs neatceros īsti kā, kad un kāpēc iepazināmies. Bet es toreiz mācījos 9 klasē un viņš 12. Viņš ir biologs, es mediķis. Reizēm liekas, ka viņš esmu es.. tikai vīrieša veidolā. Viņam ir precīzi tādas pašas acis kā man, tādas pašas rokas, plaukstas, pirksti kā man.

Apskatot viņa bildes FB, vienīgās domas un sajūtas ir vēlēšanās mesties viņam ap kaklu un kaislīgi skūpstīt, sadoties rokās, staigāties, braukt ar riteņiem, runāt, smieties, mīlēties, utml. Bet tās nav manas šī brīža personības/ cilvēka sajūta sun vēlmes. Tās ir mistiskas pagātnes un jaunības, mana dumpīgā tīņa tieksmes. Aklas, alkatīgas tieksmes pēc viņa toreiz. Grūti to izskaidrot.

Es vienmēr esmu zinājusi, ka mēs nekad nebūsim kopā. Ka mums nekad nebūs nekas vairāk kā šī platoniskā, taču mistiski pārpārēm spēcīgā saikne. Ka mēs nekad nebūsim otra dzīvē un nekad viens otru īsti neiepazīsim dzīvē.
Mēs esam pat dzīvojuši vienā ielā, katrs savas ielas galā, veselu gadu. Un pat ne 1 reizi tā laikā satikušies.


Un es zinu, ka.. ja es būtu bijusi drosmīgāka un mēģinājusi, kaut centusies satikties vai dibināt ar viņu kādas reālas attiecības, tikšanās.. es šobrīd nebūtu kopā ar savu vīru un negaidītu no viņa bērniņu. Un es zinu, ka .. ja es būtu kaut mēģinājusi būt ar Vadi, es būtu vismaz par 72% ES un pildījusi savu dzīvi ar lietām un būtību, kāda es esmu un vienmēr esmu vēlējusies būt. Mana dzīve būtu bijusi pavisam savādāka, iespējams laimīgāka un pilnāka dažādu piedzīvojumu vērtību, dažādu izglītojošu mācību un redzētu lietu.

Bet es ticu tam, ka lietas nenotiek tā pat vien. Un es ticu, ka man piemīt spēcīga intuīcija. Un es ticu, ka.. ja es esmu kopā ar savu vīru un mums būs bērniņs, tad tā tam arī bijis paredzēts būt un tas nesīs un nes man laimi, prieku un mīlestību. Tieši visu to, ko man vajag. Un es novērtēju to, ka man ir mans vīrs. Jo es viņu mīlu vairāk par visu. Un reālākas mīlestības un cilvēka manā dzīvē nav. Un es zinu, ka neriskēšu ar mīlestību, atbalstu un tuvumu, ko man sniedz vīrs. Neviens mani nemīl un nemīlēs tā, kā mani mīl mans vīrs. Un es nespēšu mīlēt nevienu tā, kā es mīlu savu vīru. Nezinu, kā tas ir iespējams un kā to paskaidrot, bet pastāv tāda mīlestība, kura ir akla, kura Tev brīžiem riebjas un krīt uz nerviem, taču Tu nespēj neko tai nodarīt un mazināt to, tā tikai nostiprinās un paplašinās. Lai arī kā Tev tas nepatiktu vai būtu jau noguris no tās.

Vairāk vai mazāk šis viss liekas smieklīgi.