pietrūkst gaisa
esmu dusmīga
es gribu izskrieties
saelpoties svaigu gaisu un kliegt
kliegt tik skaļi, ka sastingst katra mana šūna
kliegt tā, ka apstājas mana elpa un sirds vairs nav tik strauja.
esmu dusmīga
manī ir dusmas uz visu pasauli
un tajā pašā laikā tās dusmas īstenībā ir vienīgi pret mani pašu,
jo es pati-savas rīcības un izvēļu deļ esmu dusmīga.. jo mani rezultāti neapmierinoši

aij, vispār.. dusmu bubulis..
es negribu iet rīt uz skolu
negribu darīt neko
negribu mācīties
un vispār.. man šobrīd viss ir pofig

ak dievs, kād man viss besī un es gribu iesist kādam un lai kāds iesit man, lai es atslēdzos un bezsamaņā atjēdzos un atkal spēju turpināt to visu panest..
man jāizveido sevis ieksaustīšanas kambaris, vai arī jānostājaspie sienas, pret kuru sviež duncīšus, kuri man sadurtos visdažādakajās ķermeņa vietās, radot pilnīgi trakas sapes un sevis mocīšanu.
šajā mirklī, tieši šajā mirklī ir ta, ka varētu salūzt.. vai nu sākt raudāt, vai vnk aizmigt, sevī vāroties, vai vnk aizmigt un nepamosties, vai arī.. man varētu pārbraukt pāri masīna un es mirtu, lai nejustu pārēšanās sajūtu, lai nejustu dusmas pret sevi, kuras tā arī nekad nerimstas, tik atkal un atkal kļūst spēcīgākas. viena.
viena.
viena.
viena.
viena.
viena.
gribu rupji lamāties.
nē, man nav depresija. man ir besija. izbesija.
es gribu dumpoties, ui, kā e sgribu dumpoties! es gribu kā Hitlers un Ļeņins iekarot pasauli un būt ļauna, bet ne jau tāpēc, ka cilvēce nodarījusi man pāri vai kkā tā, bet gan tāpēc, ka es neesmu apmierināta, nepavisam neesmu apmierināta. un esmu pagalam dusmīga uz sevi.
man nav miera.

un man ir auksti.

kur ir manas vērtības?
un kur ir mani sapņi?
kur ir mans spēks?un mani mērķi?
manas cerības un ticība?
kur ir mana neatlaidība?

tukšums

man besī, man riebjas, es gribu just

es gribu aizmigt un nepamosties, lūdzu, lūdzu, es taču Tev tik ilgi jau lūdzu!