fatali, tu kaķpēdiņ, nāc uz batuta. kas to saka. kaut kāds briesmas. divi punkti. nu šis jau nag gan nepiestāv formai, kas ir ieņemta liekot cepeškrāsnī, tāpēs es nezinu, kā es izlocīšos, kā es apravdāšos savā priekšā. es vispār eju kontrā uz sevi tagad, ko tas atstās pāri, tas nodarīs pāri, tas nevienam nedarīs pāri, tas mīlēs mailītes un visu dzīvo slieku garumā un platumā nekāda gaļa nesanāk, tāpēc es pērku garumā, bet maksāju par platumu. viss sarunāts. tagad liekamies gulēt. es karstā katliņā, bet tu uz mutes matracī skaiti zvaigznes. tas nebija uzruna fatalim, te es ar sevi runāju. vakar satiku dienasgrāmatu un aleju. dienasgrāmata, kā bildēs skatos, mani jau uzreiz pamanīja un smaidīja, izskatījās pozitīvi noskaņots. aleja grozīja galvu un pētīja bērnus, kas apkārt zīmēja aplikācijas. bildes nesanāca nekas īpašs, tāpēc nerādu. es tagad normāli izbraucu tā, ka nemaz netaisnojos, bet sanāca gluži dabīgi to pateikt.