pa mani kāpa kā pa trepēm divas tīstokļu sveces piededzināt bārdu kā brīnumsvecīti no ceturtā stāva trešo dienu neizvestā atkritumu tvertē dzīvo mazi bārni ar žiletēm uzbrūk stūrgalvīgiem pelēčiem un dīrā viņiem ādu, līdz nonākam atpakaļ prāta pagātnē, kur mūs neviens negaidīja līdz baltai dienai, kad visiem sniegiem ir sarkanas lāses oreols un krūtīs vēl viens mazs caurumiņš, kas satur kopā miesas visiem cilvēkiem ir liesas no nodauzītā pēcpusdienas speķīša un rausīši zīlītēm pie māgas piesieti, lai tie nes nosist pasta baložus, kas pavisam izlaidušies, nenogādā m@līgas zīmītes un kaķīts kā greizacis skatās garām, bet izskatās virsū krīt kārtējais pūpols būs rudens un ziema rokās saķertas pie kioska mainīja naudu un aplipa ar asniem kā budēlis pētersīlis maija pienene riepa liekais kilograms ardievu skaistā pasaule izrādījās rūdīta ta ne mele, ta ne viltīga vienkārši izģērba un ar zaru pa dibenu sniegā sniegā visiem ir tiesības miegā, bet pamodās svabads gars un izkrita piena zobs, izauga aļģes atņēma svētnīcu lētai tējnīcai logi izsisti un pati ēka nomesta pie jūras vējiem appūsta kaijām aptašķīta tagad raugās uz mani un vēlas slepenas vēlmes