Only suffering.
Life is like a chocolate box.
Empty.

Runājot par such is life. Redditā ir sadaļa - latviešu joki - LatvianJokes. Kartupelis, politbirojs, bad grammar, but mostly sufferings.
Joki īsti nav tieši par latviešiem, bet gan par to atšķirīgo, kas pēcpadomju valstīs ir. Joki, kur pēc komiskā nāk uzreizi traģiskais.
Joki īsti nav tieši joki. (Ko viens kartupelis saka otram? Is bad premise, nobody have two potato.)
Jokus radīja amerikāņu puisis, kurš deviņdesmitajos gados dzīvoja Latvijā.

Kaut kad ltv reklamēja raidījumu - tur sievietei jautā, pēc kā var pazīt latviešus ārzemēs. Un tad viņa salīdzina latviešu bailīgos skatus ar drošajiem, ugunīgajiem ārzemnieku skatiem.

Bet tad nāk dāņu noveles ar dāņu sāpi. Un tad šķiet, ka visur sāpe. It īpaši Karena Bliksena (kurai bija ferma āfrikā) ar savu noveli. Ņem un pasaka, ka visam dzīvajam ir jācieš. Tad ir skaidrs, ka latviešu joki ir tikai bērnu spēles.
Viņas novēlē muižā zēns it kā ir vainīgs šķūnīša nodedzināšanā un viņam draud cietums vai armija. Zēna māte lūdz muižas kungu apžēloties. Kungs saka, ka ja viņa nopļaus lauku dienas laikā (visi saprot - neiespējams), tad apžēlos. Kamēr māte viena pati pļauj to sasodīto lauku un visi citi skatās un brīnās, starp muižas saimnieku un tā brāļa dēlu (pirmais otrajam bija mirušā tēva vietā, otrais pirmajam bija mirušā dēla vietā) norisinās tā kā strīds par to vai šis saimnieks dara kaut ko ļaunu vai nē. Un šajā strīdā dzimst tas - visam dzīvajam jācieš. Un tas nav tā, kā ļauni. Tas ir kā zinātnisks fakts. Un tad jāraud.
Lauks tiek nopļauts.
Zēns tiek brīvs.
Māte mirst.