Bet pēdējie lielākie meli manā dzīvē ir tādi, ka piparkūkās nav par pipariem. Personiski tas man ir sāpīgi. Jo es jau biju uzrakstījis par to, ko darīt, ja ir gadījies viens pipargrauds par daudz. Par to, nekādā gadījumā nemetiet to prom, jo kādam citam šķīvī tas var ielidot. Un par to, ka pipargraudi nav slikti, beigu beigās varēs sev piparkūku māju izveodot. Un par to, ka, ja ir pašam sava māja, tad tas nozīmē, ka nemaz tik slikti nav, tas pat ir labi. Visu laiku krāt pipargraudus.

Bet piparkūkās pipari ir kaut kas tāls un mistisks, kas garu tālu ceļu veicis, lai piparkūkā paslēptos. Totāls glamūrs un feiks. Kaut gan ķīnieši arī latvijā meklē glamūru un feiku.

Piparkūkās nav manu piparu - tādu tuvu.




Arī Džoījs pārcēlies uz losandželosu vairs nav draugu Džoījs. Es to skaidroju ar to, ka viņš vairs nav fons, bet gan centrs. Centrā jābūt tēlam, kam ir ko teikt, kas pie sakāmā nonācis tos pašus piparus sastopot, bet Džo ir tik pat vienkārš kā viņa vārds.