Darba stāsti
Jau pirms kāda laika man bija šaha partija ar šefu. Visgarākā kāda man jebkad ir bijusi - 2 darba dienas. No partijas iemācījos, ka pretinieks mokās, ja tiek ilgi domāts. Tagad šefs ir prom no Latvijas. Un viņam ir skumji.

Ou - un tikko atcerējos, ka man ir jāpastrādā. More moooore!

Kolēģis ierodās pēc pusdienām (kuras reizēm notiek)
Kolēģis (cerīgi): Vai kāds mani meklēja?
Es : Nope.
K (skumīgi nopūšās): uhhh...
E: Bazinga! Tevi meklēja priekšniece un tev jāpārzvana viņai - ir jauni uzdevumi.
K (priecīgi): Wuhuuuu!
--

Kolēģi no augšējā kabineta zvana
AK: Pusdienās iesiet?
K: Vai vajaga? Nevaram mēs izlaist, lai strādātu?
--

K1: Ko šovakar darīsi?
K2: Domāju, ka vakarā vēl pastrādāšu.
K1: Nu beidz - brīvdienās tik un tā būs jāstrādā.
--

Un pēdējā laika lielākais hīts ir tāds, ka mums pēc vēl neapstiprināta plāna, vajadzēja jau pirmdien uzsākt plāna izpildi. Cik labi, ka ir priekšnieki, kuri saprot darbiniekus. (mr.smailījs).
--

Vienu dienu es ievēroju, ka mēs kabinetā ceļam klausuli pie pirmā zvana (tik ļoti mēs mīlam darbu). Absolūtais rekords ir šobrīd oldest and experienced kolēģim, kuram izdevās pacelt klausuli vēl pirms iezvanīšanās. Bet kādu mēnesi mēs mācāmies būt pacietīgākiem un ceļam pēc otrā zvana. Tas ir abrīnojami cik liels procents ir zvanītāju, kuri nespēj samierināties ar jauno situāciju - un mums bieži nākās dzirdēt pirms klausos, kā tiek nolikta klausule.