#101
kā tad nu mēs tā
reiz izslavēti
un savstarpēju skatu pārmīti
kautrīgi un īpaši klusi
iekšējās pārbagātās pasaules un
vēstures liecinieki
abi
gan tu
gan es
spējām vien uzlūkot viens otru
ar aci sev tīkamu
un nospraust mērķi tālejošu
cerību pārpilnu
bet ne īstenojamu

tu biji viss
tu arī esi viss
matērija un dieva daļiņa tā
ko gudrie vīri meklē ženēvā

bet tas viss taču ir šeit
tepat
blakus, blakus visam
tā esi tu

mēs esam kā radīti viens otram
bet to neviens nespēj pateikt
vien tu
un es
kā aristofana simpozijā spriedelēts
tai slavenajā, ko visi tagad citē
cenšas rast jēgu un meklēt sevi pretskatā
bet varbūt es maldos
esmu tikai cilvēks, viens no visiem
parasts cilvēks, kas neapjēdz patiesības bezgalību
un tās savstarpējo mijiedarbību

esmu muļķis
liels muļķis
bet es saprotu, ka katrai varai
ir sava pretvara
varbūt tas ir mūsu liktenis
mēs esam radīti viens otram
bet lai būtu otra pretspēks
mēs nespējam viens bez otra dzīvot
un vēl jo vairāk - viens ar otru sadzīvot

reiz dzirdēju baumas
ka tu sliecies uz sliktajiem zēniem
un es kā momentāns spiediena mirklis
izšāvos no orbītas savas

bet es taču neesmu tas sliktais
jeb saviebti krutais
tas patiesais, ādas jakā staipītais

nesaprotu, kā tu to neredzi
es taču valdu pār pasauli
tā ir manās rokās
ejot cauri cilvēku pūlim
vien vēroju to
masu ikdienišķo
un domāju pie sevis -
viņi taču to vēl nesaprot
ka viņu starpā esmu es
es - pretvara
visa balsts un mezgli, kas darbina mūs
to neviens vēl neapzinās
ka viņu vidū atrodas gan vara
gan arī diametrāli pretēji - pretvara
mēs esam kā radīti viens otram

ak, mīļā
mani centieni vien tādi kucēna vaibsti vien bija
es to neapzinājos, kam es stādos pretī
no skolas sola
līdz pagājušās vasaras gaisam diendienā
bet mēs bijām skaisti
kaut tikai iedomās
manās, varbūt tavās
mēs bijām skaisti

Vien Tu un es
mēs valdīsim pār šo pasauli