Dažreiz pārņem nesamērīgi liela vēlme paņemt miskastes maisu un izmest pilnīgi visu, kas attiecas ar manu personību un sākt visu no jauna.Kāpēc cilvēkiem ir tieksme atbrīvoties no lietām, kuras ir atradušas ceļu pie viņiem? Vienalga, vai tā ir kārtējā politiskā skrejlapiņa vai noteikta grāmata no vakardienas pastaigas pa lielveikalu. Lai kas tas arī būtu, cilvēkam, pēc kāda noteikta laika brīža, parādās vēlēšanās no šīs lietas/objekta atbrīvoties un paturēt tikai nozīmīgāko. Bet ar ko tad atšķiras nozīmīga lieta no nozīmīgas? Vai ir kāds definējums tam, vai punktu skala, kā skolā? Bieži vien cilvēki dodas apmeklēt ārstus vai citus speciālistus, lai atbrīvotos no pagātnes veidotām kļūdām, vai nu tā ir neizdevusies mīlestība vai tā ir bērnu sazīmēta tapete - mēs tiecamies atbrīvoties no tā.
Kur tad ir tā robeža, kas vērtīgu lietu padara nevērtīgu? Kur laba lieta kļūst par nejēdzīgu? Kurā brīdī sirsnīgas atmiņas kļūst par murgu? Kas no laba kļūst par ļaunu? Vai ir jēga pirkt lietas, ja pēc kāda laika no tām atbrīvosimies? Un cik daudz no visa tā kas mums ir, ir patiešām mums nepieciešams?
Vai mēs spējam būt kā koki, kas katru gadu, rudenī, atmet visu lieko un nevajadzīgo, paturot tikai paši sevi. | 
