šodien pabiju islandiešu bērēs, nu ne gluži pašās bērēs, gan jāatzīst, bet pēcbēru mielastā. nu ko lai saka, Latvijā tas viss ir daudz nopietnāk, ar ēdieniem un tostiem, atmiņu dalīšanos un saraudātām acīm. Islandē pēcbēru mielasts sekojošs - daudz dažādas kūkas, gan saldas, gan sāļas, kafija un sodas ūdeņi, kola un fanta. Katrs ierakstās viesu grāmatā, apēd savus kūkas gabalus, izdzer kafiju un pa mājām. Viss pasākums ar 90 cilvēkiem, beidzās pēc aptuveni pusotras stundas, ātri un nesāpīgi. Un bez alkohola.
Vēl man priekšā kāzas pēc divām nedēļām. Tad visos lielajos godos būšu pabijusi.

nu tad tā, vasaru es pasludinu par beigušos, lai arī tā šogad tā arī nesākās.
par beigušos tamdēļ, ka šodien redzēju pirmo ziemeļblāzmu šogad. un ziemeļblāzmas ir tik ļoti ziemīgu sajūtu pilnas, tās piestāv aukstumam. vienmēr tās katras sezonas pirmās ziemeļblāzmas kaut kā īpašā dienā, pērn atceros, ka tas bija apkārt-salai-brauciena noslēgumā, pēdējā naktī, šogad, braucām mājup no tūrisma sezonas noslēguma salūta ledāju lagūnā. šis noteikti bija iespiadīgākais un skaistākais salūts, ko esmu redzējusi. un ne tik daudz tās sprāgstošās petardes un lampiņas debesīs, bet gan visa tā atmosfēra un peizāža, jo ledāju lagūna ir viena no manām mīļākajām vietām uz salas un šoreiz lielie ledus kluči/atdalījušies aizberga gabali bija izrotāti gaismiņām. oi, oi.
no vietas, kur dzīvoju es, ledāju lagūna ir aptuveni pusotras stundas braucienā. kad līdz galapunktam bija atlicis vēl vismaz 40 minūšu brauciens, mēs sapratām, ka līdz vienpadsmitiem, kad tam ir jāsākas, ir palikušas vien 23 minūtes. tad nu darījām, ko spējām un es tiešām jutos kā datorspēlē, ātrums aizrauj, to var nosaukt tā.
bet te - bilde, vai arī tas nemaz nav noticis.

par pasaules krāsām un abstraktām līnijām.

manī ir pavisam cilvēcīga pārliecība, ka tikko tika nodzīvotas trīs svētdienas pēc kārtas. visas šīs trīs dienas bija kā mazas svētdienas. ar vaļāšanos pa gultu, ilgiem rītiem un vēliem vakariem. ar 200 km izbraukumu vienā virzienā uz veikalu pēc piena.
( ilustratīvs materiāls )

tātad, bija mums brīvdieniņas, kurās gāja kā pa kalniem, cerību sagruvumi pirms došanās uz reikjavīku, tad burvīgs turpceļš un apziņa, ka viss taču ir labi un jābauda tā pilsēta līdz mielēm.
ziniet, vasara te nudien ir briesmas, biezās jakas, lieti un plus seši grādi. tiešām nevaru iedomāties kā ir tad, kad ir tie trīsdesmit. un šī man jau otrā nevasara pēc kārtas. un es nemaz par to neskumstu.
bet tad nu sestdienas vakarā bija pilnīgs highlights brīvdienu, jaunajā koncertzālē harpa uzstājās Ben Frost un Daniel Bjarnason ar orķestri un Solaris projektu! tikām pirmajā rindā pašā vidiņā un tas tik bija, tik bieži bija zosāda, ka uhtī uhtī, jumtrāvējs tāds.
un bens bija skaistos apavos.

kamēr jūs tur cepaties ārā trīsdesmit grādos, mums šodien ir knapi pāri nullei un lija kaut kas līdzīgs sniegam.

reskjūtīms atbrauca ar ugunsdzēsēju cisternām un šļūtenēm mazgāt ēku fasādes no putekļiem.

šodien braucām tīrīt putekļus uz veco ļaužu pansionātu. pabriesmīgi netīrs, iekštelpās sūcām centimetru biezu putekļu kārtu, saplēsām putekļu sūcēju. un tad viņi to nopozicionē to tīrīšanu kā - nu pie mums tūdaļ būs vietējā tē vē kompānija un vēl arī ministru prezidents. un tad šķiet, ka mēs to tīram viņiem, nevis tiem vecajiem ļaudīm.
vispār tieši šobrīd man šķiet, ka islandieši pa lielam ir stulbi mietpilsoņi. es latvijā šķiet visu piecarpus vai pat sešu gadu laikā, kopš man ir dredi, nebiju saskārusies ar tādu šaurpierību pret tiem, kā te. jēzus!
te man aizliedz restorančikā strādāt, jo viesi ir very picky un nesapratīšot, tas nekas, ka tie, kas ir pikī, ir tie saimnieki.
un hello, vakardien man pirmo reizi mūžā bija īstena panikas lēkme. tā, ka tumšs gar acīm un ģībiens un sirds lec pa muti laukā. galīgi neforša sajūta. sākās viss no tā, ka laikapstākļu vīri teica, ka šitā sala sakarā ar to izvirdumu, esot pa 50 cm iegrimusi iekšā zemē un pa 20 cm novirzījusies austrumu virzienā. un tas ir galīgi daudz. jo normāli ir tā, ka 1 cm gada laikā notiek svārstība. nu un tad, kratot sirdi, ka viss ir slikti, viss ir slikti, saņemot atbildi - viss norims, protams, izlasīju, kā viss nomirst.
tieši tik pelēks un melns, kāds ir aiz loga, ir arī iekšās. un ne gramu gaišāks.
un tā sajūta, ka nedrīksti iet laukā, ir tik nospiedoša un nepatīkama. nedrīkst bez maskām, nedrīkst bez lielajām brillēm. tur pat nav par nedrīkst, tur vienkārši ir par nevar, fiziski nevar.

lielumos jau nekas nemainās, šodien vienu mirklīti atkal aiz loga bija mazlietiņ gaišāks, bet nu visam tam vulkānnedienim ir piepulcējusies arī vētra. bet tomēr kopumā ņemot viss ir vēl tumšāks kā vakar.
vienmēr jau ir cerība uz labāku rītdienu. pie mums ziņās saka, ka šonakt mākonis iešot uz skotiju un lielbritāniju. uzmanās, lidotāji.

( putekļglābiņš )