nu tad tā, vasaru es pasludinu par beigušos, lai arī tā šogad tā arī nesākās.
par beigušos tamdēļ, ka šodien redzēju pirmo ziemeļblāzmu šogad. un ziemeļblāzmas ir tik ļoti ziemīgu sajūtu pilnas, tās piestāv aukstumam. vienmēr tās katras sezonas pirmās ziemeļblāzmas kaut kā īpašā dienā, pērn atceros, ka tas bija apkārt-salai-brauciena noslēgumā, pēdējā naktī, šogad, braucām mājup no tūrisma sezonas noslēguma salūta ledāju lagūnā. šis noteikti bija iespiadīgākais un skaistākais salūts, ko esmu redzējusi. un ne tik daudz tās sprāgstošās petardes un lampiņas debesīs, bet gan visa tā atmosfēra un peizāža, jo ledāju lagūna ir viena no manām mīļākajām vietām uz salas un šoreiz lielie ledus kluči/atdalījušies aizberga gabali bija izrotāti gaismiņām. oi, oi.
no vietas, kur dzīvoju es, ledāju lagūna ir aptuveni pusotras stundas braucienā. kad līdz galapunktam bija atlicis vēl vismaz 40 minūšu brauciens, mēs sapratām, ka līdz vienpadsmitiem, kad tam ir jāsākas, ir palikušas vien 23 minūtes. tad nu darījām, ko spējām un es tiešām jutos kā datorspēlē, ātrums aizrauj, to var nosaukt tā.
bet te - bilde, vai arī tas nemaz nav noticis.

par pasaules krāsām un abstraktām līnijām.

manī ir pavisam cilvēcīga pārliecība, ka tikko tika nodzīvotas trīs svētdienas pēc kārtas. visas šīs trīs dienas bija kā mazas svētdienas. ar vaļāšanos pa gultu, ilgiem rītiem un vēliem vakariem. ar 200 km izbraukumu vienā virzienā uz veikalu pēc piena.
( ilustratīvs materiāls )