kārtējā nedēļa, kas bijusi bezgala aktīva un, jāatzīst, tamdēļ arī nogurdinoša, ir pagājusi un sākusies jauna. jaunā iesākusies ar jūtamu miega badu, kas izpaužas bezspēka un noguruma sajūtā, bet nieks ar to visu, jo neguļ jau nevis tamdēļ, ka nenāk miegs, bet tamdēļ, ka dzīve notiek un nav laika. sestdien pēc pusdienlaika gribējām braukt uz selfoss humpalu bodi, jo tak saņēmām kabatas naudu, un dikti vajag kādas jaunas triecamtrennuškas un kapučjaku un kādu lietus fraķi. tā kā diena bija pusē un mums iedeva mašīnu un svētdienās mums parastii ir brīvs, man virs galvas iedegās teju vai orandžā apgaismības lampiņa ar ideju, jābrauc divdienu braucienā! puse brīva sestdiena + svētdiena, laiks ir jāizmanto lietderīgi. tā nu 40 minūšu laikā pielasījām somu ar vajadzīgo un nevajadzīgo, paķērām guļammaisus un spilvenus, sakrāmējām visu mūsu uzticīgajā dzelzs kumeļā un aidā ceļā. selfosa humpalos pārdevēja kungs mums deva lieliskus offerus - mums esot ļoti paveicies un es ļoti pat piekrītu, ieguvu savā īpašumā lietus fraķi, kurš ir prasts, bet man ļoti patīk un vēl vienu softshell pieklājīgu jaku par traki lētu naudu. tad iepirkām bónus kokomjólk, vínbuðin pa kādam alum un ap četriem mūsu ceļš pa dienvidu krastu austrumu virzienā varēja sākties. laikapstākļi fantastiski, sajūtas pasakainas par to, ka tā vienkārši, iekāp mašīnā un dodies tik uz priekšu, kur acis rāda. un to visu pēc idejas, 40 minūšu laikā jau esi ceļā, te tā var, nezinu kamdēļ, bet lv tā šķiet nenotiek.
diena lieliska, spīd saule un ir silti, brīžam uzsmidzina lietus.

visiem skaistajiem ūdenskritumiem braucam garām, jo tie jau ir redzēti un redzēti un ikdienišķas ainiņas slīd aiz mašīnas loga

lavas lauki apauguši ar mīkstāko sūnu. visi dormeo matrāci, salīdzinājumā ar sūnu, var iet bekot.


visa tā daba te it kā ir tik vienmuļa un vienāda, bet tomēr tik krasi atšķirīga, brīžam liekas, ka nekā maigāka kā skarbā lavas lauka sūna, nav uz pasaules, bet pēc pagreiziena, iespējams, ka melnais, drūmais mākonis, kas ietinis kalna galotni, ir tik draudīgs, ka jāmetas bēgt, ko kājas nes. mūsu ceļā aiz līkuma mūs saigaidīja, manuprāt jaunzēlandes skata cienīga ainiņa ar koži zaļu zāli, ielejām un kalniem.

un tad teju 300 km garā distancē starp Vík un Hofn, vietā, ko sauc Kirkjubæjarklaustur, bija šāda baznīca


iekšā tur bia silti un omulīgi un smaržoja pēc pirts.
manas favorītmājeles ar velēnām apaugušajiem jumtiem.


un par šo baznīcu es izteicos, ka es te gribētu precēties.


man bail samelot, bet liekas, ka šis tilts bija teju vai kilometru garš, un tikai viena josla, bet toties ar kabatiņām, kur iemukt, ja nu kāds nāk pretī.

vispār braukšana islandē ir ļoti jauka, neviens šoferis nekur nesteidzas, visi brauc lēni un pieklājīgi, vienmēr palaiž gājējus, pat tur, kur viņi nemaz nebūtu jālaiž. tīrākā relaksācija!
būtībā visu ceļu turpbraucot ceļa kreisajā pusē, atpakaļceļā, labajā pusē mūsu ceļa biedrs bija Vatnajökull ledājs ar savām daudzajām ledāja mēlēm.


tieši tik liela nekuriene ir pa ceļam. tā kā mēs sākām braukt salīdzinoši vēlu, tad arī vakarpusē, ap desmitiem satiksme ir ļoti niecīga uz ceļa, labi, ka kādā virzienā vēl bez mums pusstundas laikā parādās kāda mašīna.

un tas nudien ir lieliski, tās polārās dienas. ir gaišs un visu redzi arī naktī un klāt vēl nāk tas plusiņš, ka nekur nav daudz cilvēku naktī.
šķiet mana mīļākā/iespaidīgākā vieta uz salas - ledāju lagūna.

pirmo reizi te piestājām, braucot uz Hofn, bet bija jau vēls un jau tad es zināju, ka noteikti gribēšu piestāt arī atpakaļceļā.
Galamērķi Hofn sasniedzām ap pusnakti. un pārsteigums bija liels un neviltots, jāsaka, arī patīkams, par spīti milzīgajam nogurumam, pilsētā bija kāds festivāls, telts un galerijas atvērtas, daudz cilvēku uz ielām. bet mums vēl jāatrod sev naktsmājas, jo nekas jau nav ne rezervēts nekā. atradām international hostelinga hosteli, kura reception desk bija ciet, ņēmu un pusvienos naktī zvanīju un saņēmu - yeah, we have a festival in city now, so, all the guesthouses and hostels are fully booked! nu ko? nogurums ārprātīgs, bet ko tur bēdāt, guļammaisi līdz, nolaižam savam yaris sēdekļus un mums priekšā stāv bezmiega nakts mašīnā. ha ha ha! pastaigājām pa pilsētu, pārsmējāmies par līdz komai pārdzērušiem ļautiņiem, iedzērām aliņu un ap trijiem četriem gājām uz savu yaris, lai mēģinātu gulēt. nākamais rīts iesākās pelēks, lietains un drūms. bet tas neko nenozīmē. prieks vienalga par to, ka esam tur, kur esam.
mazliet apskatījām pilsētu un tad jau sākām braukt atpakaļ uz māju pusi, kā nekā ceļā vismaz 400 km uz vienu pusi, tātad, uz māju pusi.
piestājām atkal ledāju lagūnā, kur tūristi priecīgi kāpj amēbā un vizinās starp lieliem ledus klučiem


otrpustiltam no lagūnas ir melno smilšu pludmale, kuras krastos mētājas lielāki un mazāki ledus gabali

tad vēl tur mētājas jūraszvaigznes - invalīdes

un viņu skaistās māsas


pēc pāris stundām tai pašā dienā esam salas galējā dienvidu punktā, pie Dyrhólaey klints, debesjums tik zils un saulains.







svētdienas vakarā pēc pusnakts esam mājās, spidometrs rāda nobrauktus teju vai 900 kilometrus, ir neizsakāms nogurums un neizsakāms prieks vienlaicīgi.
par to, kā te dzīvo un ir.

priekā!