tikko pamodos no sapņa, kur braucu ar velo.
kādā nezināmā pilsētā, bet izskatījās, ka tā ir Cēsu iela.
grūti bij mīties, kā jau bieži sapņos.
kāpu nost un liku augstāk stūri.
nezinu, kāda ir sapņa morāle vai zemapziņas vēstījums.
nekāds.

pirms 20 gadiem šajā dienā lietotājs putnupr raksta:

ūdens vārās un karas kaklā, apelsīns skatās acīs un smīn, granātābola izsistie zobi apšļākuši monitoru kā ar asiņainu spermu - tik pretīgi, ieturu vakara maltīti

Man vajadzēja piedzimt šodien, bet piedzimu 2 ned. par ātru.
Būtu par gadu jaunāka.
Un 9. janvārī 2002. (?) nomira mana vecāmāte.

sapnī biju kaut kādā tornī, kur bija Norai Ikstenai piederošs restorāns. Dega sveces, bet saimnieci neizdevās satikt.

ēst arī nedabūju. stāvēju zāles vidū un skatījos uz logu, mēģinot to nofotografēt, lai bildē redz gan rāmi, gan skatu aiz loga - milzīgas, vecas egles.

Kad dzirdu vijoles, ģībstu

Saskumu, jo Mežciemā aizver veikaliņu, kas te bija kopš 70tajiem vismaz

beidzot saņemos, lai gan posts jau te mētājās, gandrīz pabeigts, kopš ZSV.
2025. bija baigi sarežģīts. es jutos gan ļoti laimīga, gan ļoti nelaimīga, bet nu gada otrā puse bija diezgan crazy. pavasaris bija samērā foršs, bet, tāpat kā vasara - auksts un slapjš (attiecīgi arī no dārza šogad bija maz prieka. tikai ļoti daudz nezāļu). šajā gadā nebija nevienu foršu svētku (iespējams, tāpēc es tik tikko netīšām sāku organizēt savu dzd, kas būs pēc pusgada), visu laiku nebija naudas (joprojām nav, bet tā jau ir manas dzīves klasika) un gandrīz visu laiku bija tādas vai citādas loģistikas problēmas. peļu invāzija. maz zirga, maz treniņu, bet vismaz bijām zirgkompānijā uz jūru. turpināju (un turpinu) auklēt Mudīti. maz peldēju (sāku vasaru ar "peldikatrudienu", bet izbesīja aukstums un slapjums un atmetu ar roku). samērā bieži apmeklēju Igauniju.
gada grāmatas - Kirila dzejas un Šeperda Radical Wholness. gada konči - Tesa Viskaļos un Nielslens Lielsliens Savvaļā. foršākais seriks - Reservation Dogs. foršākais notikums - roadtrips uz Tatriem.

2025. gada sākumā biju ierakstījusi, ka man nav nekādu mērķu un plānu - tikai izdzīvot. šķiet, ka šis pieticīgais koncepts nav baigi labs. izdzīvojusi es esmu, jā. bet lielos vilcienos nebija baigi forši. pagaidām gan neesmu izdomājusi neko labāku 2026. gadam.


( mazliet sīkāk )

nogaju autoostaa malinjaa, lai ieliktu koferii kompi, un man blakus uzreiz nostaajaas zelta kleitaa tērpusies skuķene, kas runaaja ar sevi, un ari saaka kraameet savu koferi un savā nodabā turpināja runāt

viena veča iet pa autobusu un jautā: vai te ir autobusa vadiitaajs?
vadiitajs atbildeja: nē, nav. autobuss pats brauc

Iekopēšu arī šeit.

Paldies 2025! Šis ir gads, kurā es kļuvu par mammu, caur to dodoties grandiozā iekšējā ceļojumā.

Vēl pirms dzemdībām sapnī biju pie upes, kuras straume bija sadalīta uz pusēm – viena puse plūda lejup, otra - augšup. Pa lejup plūstošo straumi peldēja mirušie ar varavīksnes krāsu lakatiņiem ap galvu. Es stāvēju augšup plūstošajā straumē un atvadījos no tiem, kas aizpeldēja.

Citā sapnī izlaidu no bēniņiem trako sievieti - to sevis daļu, kuru šķitis drošāk slēpt no citiem un sevis. Tā, ļauni smīnēdama, mēģināja mani nogrūzt no kāpnēm, kaza tāda.

Vēl bija sapnis, kurā līdzīgi kā filmā Fight club uzspridzināju dažas ēkas, simboliski atbrīvojot sev no toksiskām vidēm, kurās esmu jutusies iesprostota.

Un tad vēl viens, pavisam nesens sapnis: stāvu pie loga vecāku guļamistabā. Istaba ir pavisam tukša, izņemot kārtīgi saklātu gultu. Es stāvu un skatos ārā uz ziedošu dārzu.

Lai kļūtu par mammu, man vajadzēja atlaist mirušo, atbrīvot iekšējo spēku un attīrīt telpu, lai tajā būtu vieta dzīvībai.

Ko nākamgad? Turpināt ļauties šim ceļojumam, lai kurp tas mūs nesīs.

Ķepas zina ceļu.

vārās 1 h no vietas
vēl 2,5 h vārīsies
kā nepiekūst žokļi?

viena krievene visu ceļu runā. gribas kraut.

kuram no cibiņiem bija teksts
man nav laika, man ir jādzīvo

un vai tas ir precīzs citāts?

citās ziņās, priekš manis jaunvārds - sniegvilksnis. man tik ļoti tas patīk, ka nosaukšu tajā kādu no pelēkajām zīlītēm aiz loga vai vēl kur citur likšu, vilkšu

es jau neko, to feisbuks

Šovakar Liepājā bildēju tramvaju. Tik skaists. Un Liepāja arī.
Klusums. Rotājumi. Sniegs.
Noķēru Jaunā gada sajūtu.
Pat nokritu! Te visi celiņi balti. Nav sālsvannas.

Dodos uz Liepāju, un gribas ēst. Reiss K7937. Vēl
tikai Rīgā sastrēgumos. Nāk miegs. Sāp galva. Gribas ēst.

Izskatās kā ārzemēs.

Migrēju no viena telefona uz otru. Gribēju uzlikt SCApp, lai var viegli un ātri iebakstīt tekstus, bet vairs neatrodu to.
/me total looser, need help! Varbūt kāds var ieteikt risinājumu?

Amerika (bez pārsteigumiem) ir tiešām briesmīga valsts! Ļoti atgādina to lielisko citātu no "Jarhead" - "You no longer own your own country! Thank you for your cooperation, more details will follow." Un tas bija cik gadus atpakaļ un par citu valsti. Bet nekas jau nemainās un imperiālisms nav miris.
No citas operas - esmu saaukstējusies. Tagad jāizlemj, vai ņemt slimības lapu vai nē. Dažbrīd ir traki, a tad atkal labāk, nevar saprast. Pašsajūta sūdīga, bet tas varbūt arī tāpēc, ka tik pāris stundas izdevās pagulēt. Pilnīgi kā filmās nopietni apsvēru celties un iet uz virtuvi kk ieēst, jo ļoti gribējās. Bet iztiku.
Un pēc tam būs kaut kur kaut kā jāatrod vingrošanas tērps. Pagājšgads sākās un beidzās ar fizioterapeita apmeklējumu. Un katru dienu taisu tos dažus stiepšanās vingrojumus, ko parādīja, bet teica, ka vajag arī stiprinošos. Un mājās vienai būs ļoti grūti saņemties, tāpēc vajadzētu sākt iet uz nodarbībām. Tik nav ko vilkt! Tā vienmēr liela problēma, jo bikses nopirkt ir tīrākās mocības. Negribu un nevaru vilkt tās apspīlētās, tāpat negrib tās briesmīgās trenuškas. Kādas nu kuram problēmas... Būs jāsaņemas un kk jāatrod! Un jāsāk vairāk vingrot! No pozitīvās puses, manas jaunākās kolēģes regulāri apmeklē fizioterapeitu, bet es tikai bišķi. Tā ka vēl nav tik traki ;)!

un kāpēc Valmieras teātra festivāls un Sansusī šogad notiks vienlaicīgi?

vis laiku gribas apņemties rakstīt biežāk. bet ne vienmēr liekas, ka man svarīgais būs jums svarīgais, un vai vispār ir jēga ko pierakstīt.

bet vismaz pačīkstēšu.
ap ziemassvētkiem dabūju iesnas. ļoti žēl, mans divu nedēļu skriešanas plāns kaķim zem astes.
daudz laika pavadīju mājās, tad mēs bijām pārgājienos, tad mēs aizbraucām uz laukiem, atkal ikdienišķos pārgājienos, daudz gulēju, izdzēru pusotru glāzi vīna draudzenes jubilejā un tad pudeli cremant jaungadā.
bet tāpēc, ka deguns ir sarkans, acis ir spīdīgas, sejas āda ir bāla un balss joprojām aizsmakusi,
es izskatos un izklausos pēc tādas, kas būtu NODZĒRUSI visas brīvdienas.

lūk. new year, new me, hahaha