nu tad tā, vasaru es pasludinu par beigušos, lai arī tā šogad tā arī nesākās.
par beigušos tamdēļ, ka šodien redzēju pirmo ziemeļblāzmu šogad. un ziemeļblāzmas ir tik ļoti ziemīgu sajūtu pilnas, tās piestāv aukstumam. vienmēr tās katras sezonas pirmās ziemeļblāzmas kaut kā īpašā dienā, pērn atceros, ka tas bija apkārt-salai-brauciena noslēgumā, pēdējā naktī, šogad, braucām mājup no tūrisma sezonas noslēguma salūta ledāju lagūnā. šis noteikti bija iespiadīgākais un skaistākais salūts, ko esmu redzējusi. un ne tik daudz tās sprāgstošās petardes un lampiņas debesīs, bet gan visa tā atmosfēra un peizāža, jo ledāju lagūna ir viena no manām mīļākajām vietām uz salas un šoreiz lielie ledus kluči/atdalījušies aizberga gabali bija izrotāti gaismiņām. oi, oi.
no vietas, kur dzīvoju es, ledāju lagūna ir aptuveni pusotras stundas braucienā. kad līdz galapunktam bija atlicis vēl vismaz 40 minūšu brauciens, mēs sapratām, ka līdz vienpadsmitiem, kad tam ir jāsākas, ir palikušas vien 23 minūtes. tad nu darījām, ko spējām un es tiešām jutos kā datorspēlē, ātrums aizrauj, to var nosaukt tā.
bet te - bilde, vai arī tas nemaz nav noticis.

par pasaules krāsām un abstraktām līnijām.

manī ir pavisam cilvēcīga pārliecība, ka tikko tika nodzīvotas trīs svētdienas pēc kārtas. visas šīs trīs dienas bija kā mazas svētdienas. ar vaļāšanos pa gultu, ilgiem rītiem un vēliem vakariem. ar 200 km izbraukumu vienā virzienā uz veikalu pēc piena.
( ilustratīvs materiāls )

tātad, bija mums brīvdieniņas, kurās gāja kā pa kalniem, cerību sagruvumi pirms došanās uz reikjavīku, tad burvīgs turpceļš un apziņa, ka viss taču ir labi un jābauda tā pilsēta līdz mielēm.
ziniet, vasara te nudien ir briesmas, biezās jakas, lieti un plus seši grādi. tiešām nevaru iedomāties kā ir tad, kad ir tie trīsdesmit. un šī man jau otrā nevasara pēc kārtas. un es nemaz par to neskumstu.
bet tad nu sestdienas vakarā bija pilnīgs highlights brīvdienu, jaunajā koncertzālē harpa uzstājās Ben Frost un Daniel Bjarnason ar orķestri un Solaris projektu! tikām pirmajā rindā pašā vidiņā un tas tik bija, tik bieži bija zosāda, ka uhtī uhtī, jumtrāvējs tāds.
un bens bija skaistos apavos.

reskjūtīms atbrauca ar ugunsdzēsēju cisternām un šļūtenēm mazgāt ēku fasādes no putekļiem.

lielumos jau nekas nemainās, šodien vienu mirklīti atkal aiz loga bija mazlietiņ gaišāks, bet nu visam tam vulkānnedienim ir piepulcējusies arī vētra. bet tomēr kopumā ņemot viss ir vēl tumšāks kā vakar.
vienmēr jau ir cerība uz labāku rītdienu. pie mums ziņās saka, ka šonakt mākonis iešot uz skotiju un lielbritāniju. uzmanās, lidotāji.

( putekļglābiņš )

te solītā fotoreportāža.
vakardien aptuveni dažas minūtes pēc erapšena.


vulkānputekļi lēnām zog mūsu sauli.


un šorīt no rīta te tas episkais akopaliptiskais aklais tumšums it kā gaišā dienas laikā.


te ierodas vīri no laikapstākļu uzraudzības centra.



putniņš apjucis un sajucis iemuka no tumsas mājā. kad parādījās mazliet gaisma, tas ar bdankš pret logiem, tika glābts.



mājas boss ar savu noputējušo kreklu bīda biznesiņu



un te viņš rāda savu seju. nu kāds tur respekts var būt pret bosu šitādu spoku?



tad, kad pazuda tumsa, tad sākās rosība. cilvēki vairs nebija galīgi stak un varēja kustēties.




palodzes ar pelnu čupām. rīt mēs to visu mazgāsim nost, tas nekas, ka sola vētras un visi tie putekļi iet gaisā un gaisā.




te jumta logs. dzīvē tas ir caurspīdīgs/stikls, bet tagad izskatās, ka oriģināli ir melns ar sniega pikām.


uz logiem likām slapjas lupatas, lai nenāk putekļi iekštelpās. bet nāca vienalga.


vakarpusē braucām izbraukumā, šis ir ap pulkstens desmitiem vakarā.





un lai kā tas arī izklausītos vai nē, bet vakaru noslēdzām ar golfa spēli. labi, labi, cik nu spēle, tik tāda māžošanās.

Šodien saņēmu mazliet aizkavējušos ziemassvētku dāvanu no saviem islandiešiem. burvīgi, ka es saku! atsūtījuši manas mīļākās islandiešu konfektes un četras grāmatas, kuru kopsvars četri kilogrami! tātad, par islandi, par grenlandi, par faroe salām un par shetland. prieks un līksme. zināju jau, ka viņi mūs mīl un ciena.

( grāmatas )

vakardien ar saimnieku labvēlību tikām pie brīvdienas. tas ir, pie divām brīvdienām šinī nedēļā, jo arī šodien ir brīvdiena. vakar aizvedām uz lidostu savu draudziņu kristoferu un mājupceļu izmantojām, lai apskatītu peizāžas un āres reykjanesbaer peninsulā. nevarētu teikt, ka tur nav būts, jo maršruts keflavik - reykjavik jau nu noteikti ne pirmo reizi tika veikts. bet, tā kā tas ir lidostas maršruts, tad pārsvarā veikts lielākā vai mazākā steigā un tikai un vienīgi pa lielo štrāsi - taisnāko un labāko ceļu. tad nu vakar bez steigas nolēmām izmest līkumu arī pa pārējo pussalu. laikapstākļi burvīgi - auksts, bet tik skaidrs un saulains. mana pašsajūta - švakāka par švākāko - puņķi un kaseklis kaklā, auksts un aizpampušas acis. bet tas nekas, tas nekas.
( vizuālais materiāls. )

noteikti nevaru teikt, ka šī peninsula ir mīļākā salas daļa. tur bijusi amerikas armijas bāze, kas arī rada mazliet neomulību, un vēl - nebeidzami melni lavas lauki.

mājupceļā piestājām reikjavīkā, lai apēstu gardāko veģetāro burgeru, lai izdzertu kafiju mīļākajā kafejnīcā, kurā varētu uzņemt filmas. vienmēr tur esot, pie blakus galdiņiem ir tik spilgi tēli, uz kuriem skatoties, gribas izdomāt viņu dzīves. vakardien mani filmu varoņi bija trīs vīri, no kuriem divi visticamāk bija geji, viens - poliglots, kurš runāja itāliski, bet promejot pie blakus galdiņa esošajām vācu sievietēm uzsauca Auf Wiedersehen!

vakars noslēdzās ar popkornu un kolu kinoteātrī, skatoties filmu "social network". mājupceļā mēness apaļš kā futbolbumba, spožs kā laterna un caur yaris logu ziemeļblāzma. mazā paradīzīte.

( peizāžas grāmatzīmes )

šodienai jābūt laiskai, jo šodien ir svētdiena. šodienai jābūt ar adīkli, kurš beidzot ir jāpabeidz, ar kādu filmu, istabā. aiz loga tik pat skaidrs kā vakardien.