tātad, bija mums brīvdieniņas, kurās gāja kā pa kalniem, cerību sagruvumi pirms došanās uz reikjavīku, tad burvīgs turpceļš un apziņa, ka viss taču ir labi un jābauda tā pilsēta līdz mielēm.
ziniet, vasara te nudien ir briesmas, biezās jakas, lieti un plus seši grādi. tiešām nevaru iedomāties kā ir tad, kad ir tie trīsdesmit. un šī man jau otrā nevasara pēc kārtas. un es nemaz par to neskumstu.
bet tad nu sestdienas vakarā bija pilnīgs highlights brīvdienu, jaunajā koncertzālē harpa uzstājās Ben Frost un Daniel Bjarnason ar orķestri un Solaris projektu! tikām pirmajā rindā pašā vidiņā un tas tik bija, tik bieži bija zosāda, ka uhtī uhtī, jumtrāvējs tāds.
un bens bija skaistos apavos.