vakardien ar saimnieku labvēlību tikām pie brīvdienas. tas ir, pie divām brīvdienām šinī nedēļā, jo arī šodien ir brīvdiena. vakar aizvedām uz lidostu savu draudziņu kristoferu un mājupceļu izmantojām, lai apskatītu peizāžas un āres reykjanesbaer peninsulā. nevarētu teikt, ka tur nav būts, jo maršruts keflavik - reykjavik jau nu noteikti ne pirmo reizi tika veikts. bet, tā kā tas ir lidostas maršruts, tad pārsvarā veikts lielākā vai mazākā steigā un tikai un vienīgi pa lielo štrāsi - taisnāko un labāko ceļu. tad nu vakar bez steigas nolēmām izmest līkumu arī pa pārējo pussalu. laikapstākļi burvīgi - auksts, bet tik skaidrs un saulains. mana pašsajūta - švakāka par švākāko - puņķi un kaseklis kaklā, auksts un aizpampušas acis. bet tas nekas, tas nekas.






pārgājām pāri tiltam, kas savieno divas tektoniskās plātnes - eiropas un ziemeļamerikas. katras plātnes kustības ātrums ir aptuveni 1 cm gadā, un tad nu tilta vietā plaisas krasti viens no otra atvirzās gada laikā par 2 centimetriem.



noteikti nevaru teikt, ka šī peninsula ir mīļākā salas daļa. tur bijusi amerikas armijas bāze, kas arī rada mazliet neomulību, un vēl - nebeidzami melni lavas lauki.

mājupceļā piestājām reikjavīkā, lai apēstu gardāko veģetāro burgeru, lai izdzertu kafiju mīļākajā kafejnīcā, kurā varētu uzņemt filmas. vienmēr tur esot, pie blakus galdiņiem ir tik spilgi tēli, uz kuriem skatoties, gribas izdomāt viņu dzīves. vakardien mani filmu varoņi bija trīs vīri, no kuriem divi visticamāk bija geji, viens - poliglots, kurš runāja itāliski, bet promejot pie blakus galdiņa esošajām vācu sievietēm uzsauca Auf Wiedersehen!

vakars noslēdzās ar popkornu un kolu kinoteātrī, skatoties filmu "social network". mājupceļā mēness apaļš kā futbolbumba, spožs kā laterna un caur yaris logu ziemeļblāzma. mazā paradīzīte.











šodienai jābūt laiskai, jo šodien ir svētdiena. šodienai jābūt ar adīkli, kurš beidzot ir jāpabeidz, ar kādu filmu, istabā. aiz loga tik pat skaidrs kā vakardien.