šodien braucām tīrīt putekļus uz veco ļaužu pansionātu. pabriesmīgi netīrs, iekštelpās sūcām centimetru biezu putekļu kārtu, saplēsām putekļu sūcēju. un tad viņi to nopozicionē to tīrīšanu kā - nu pie mums tūdaļ būs vietējā tē vē kompānija un vēl arī ministru prezidents. un tad šķiet, ka mēs to tīram viņiem, nevis tiem vecajiem ļaudīm.
vispār tieši šobrīd man šķiet, ka islandieši pa lielam ir stulbi mietpilsoņi. es latvijā šķiet visu piecarpus vai pat sešu gadu laikā, kopš man ir dredi, nebiju saskārusies ar tādu šaurpierību pret tiem, kā te. jēzus!
te man aizliedz restorančikā strādāt, jo viesi ir very picky un nesapratīšot, tas nekas, ka tie, kas ir pikī, ir tie saimnieki.
un hello, vakardien man pirmo reizi mūžā bija īstena panikas lēkme. tā, ka tumšs gar acīm un ģībiens un sirds lec pa muti laukā. galīgi neforša sajūta. sākās viss no tā, ka laikapstākļu vīri teica, ka šitā sala sakarā ar to izvirdumu, esot pa 50 cm iegrimusi iekšā zemē un pa 20 cm novirzījusies austrumu virzienā. un tas ir galīgi daudz. jo normāli ir tā, ka 1 cm gada laikā notiek svārstība. nu un tad, kratot sirdi, ka viss ir slikti, viss ir slikti, saņemot atbildi - viss norims, protams, izlasīju, kā viss nomirst.
tieši tik pelēks un melns, kāds ir aiz loga, ir arī iekšās. un ne gramu gaišāks.
un tā sajūta, ka nedrīksti iet laukā, ir tik nospiedoša un nepatīkama. nedrīkst bez maskām, nedrīkst bez lielajām brillēm. tur pat nav par nedrīkst, tur vienkārši ir par nevar, fiziski nevar.