un tieši tikko kā, kad istabā no grīdas sūknēju aptuveni puscentrimetru biezu pelnu kārtu, un atklāju, ka visa man gulta/spilverns ir melns, man šis viss vairs neliekas smieklīgi.

un riebīga sajūta, ka tu nekad neesi tīrs. visu laiku pat iekšā dzīvo tādā milzu putekļu mākonī. fak.

šodien no rīta satiku laikapstākļu vērotāju vīrus, kuriem te pat 5 km attālumā ir uzlikts radas, kas mēra putekļu mākoņus. diemžēl, nekas daudzsološs. šobrīd mums ir galīgi nelabvēlīgs vējš, ārā atkal ir pilnīga nakts un mana būšana laukā uz 3 minūtēm likās kā pasaules gals. un tātad, laikapstākļu vīri teica, ka viņi brauca no sava radara līdz hotelim, kas ir 5 km 40 minūtes, jo redzēt nevar pilnīgi neko!
vispār galīgi interesanti. iespējams, ka vakarā ielikšu kādu bildi no šodienas. lai gan nekas nav mainījies, tikai tumsa, šodien nav pat gaismiņa, lai kaut ko ārā redzētu.

ja vakar te bija melns, tad šodien ir vēl melnāks!

te solītā fotoreportāža.
vakardien aptuveni dažas minūtes pēc erapšena.


vulkānputekļi lēnām zog mūsu sauli.


un šorīt no rīta te tas episkais akopaliptiskais aklais tumšums it kā gaišā dienas laikā.


te ierodas vīri no laikapstākļu uzraudzības centra.



putniņš apjucis un sajucis iemuka no tumsas mājā. kad parādījās mazliet gaisma, tas ar bdankš pret logiem, tika glābts.



mājas boss ar savu noputējušo kreklu bīda biznesiņu



un te viņš rāda savu seju. nu kāds tur respekts var būt pret bosu šitādu spoku?



tad, kad pazuda tumsa, tad sākās rosība. cilvēki vairs nebija galīgi stak un varēja kustēties.




palodzes ar pelnu čupām. rīt mēs to visu mazgāsim nost, tas nekas, ka sola vētras un visi tie putekļi iet gaisā un gaisā.




te jumta logs. dzīvē tas ir caurspīdīgs/stikls, bet tagad izskatās, ka oriģināli ir melns ar sniega pikām.


uz logiem likām slapjas lupatas, lai nenāk putekļi iekštelpās. bet nāca vienalga.


vakarpusē braucām izbraukumā, šis ir ap pulkstens desmitiem vakarā.





un lai kā tas arī izklausītos vai nē, bet vakaru noslēdzām ar golfa spēli. labi, labi, cik nu spēle, tik tāda māžošanās.

Šodien saņēmu mazliet aizkavējušos ziemassvētku dāvanu no saviem islandiešiem. burvīgi, ka es saku! atsūtījuši manas mīļākās islandiešu konfektes un četras grāmatas, kuru kopsvars četri kilogrami! tātad, par islandi, par grenlandi, par faroe salām un par shetland. prieks un līksme. zināju jau, ka viņi mūs mīl un ciena.

( grāmatas )

man patīk, ka noskaidrojas lietas.
pēdējās septiņas dienas būs kārtīga darbošanās, mēs paildzinam savu darba laiku, jo zināms izdarāmo lietu daudzums un atlikušo dienu skaits. lai sekmīgi tiktu ar to galā - jāceļas agrāk un jādarbojas ilgāk. kārtējo reizi nāksies pierādīt - acis darba izbijās, rokas darba nebijās, rokas darba nebijās, zinājās padarīt.

vakardien ar saimnieku labvēlību tikām pie brīvdienas. tas ir, pie divām brīvdienām šinī nedēļā, jo arī šodien ir brīvdiena. vakar aizvedām uz lidostu savu draudziņu kristoferu un mājupceļu izmantojām, lai apskatītu peizāžas un āres reykjanesbaer peninsulā. nevarētu teikt, ka tur nav būts, jo maršruts keflavik - reykjavik jau nu noteikti ne pirmo reizi tika veikts. bet, tā kā tas ir lidostas maršruts, tad pārsvarā veikts lielākā vai mazākā steigā un tikai un vienīgi pa lielo štrāsi - taisnāko un labāko ceļu. tad nu vakar bez steigas nolēmām izmest līkumu arī pa pārējo pussalu. laikapstākļi burvīgi - auksts, bet tik skaidrs un saulains. mana pašsajūta - švakāka par švākāko - puņķi un kaseklis kaklā, auksts un aizpampušas acis. bet tas nekas, tas nekas.
( vizuālais materiāls. )

noteikti nevaru teikt, ka šī peninsula ir mīļākā salas daļa. tur bijusi amerikas armijas bāze, kas arī rada mazliet neomulību, un vēl - nebeidzami melni lavas lauki.

mājupceļā piestājām reikjavīkā, lai apēstu gardāko veģetāro burgeru, lai izdzertu kafiju mīļākajā kafejnīcā, kurā varētu uzņemt filmas. vienmēr tur esot, pie blakus galdiņiem ir tik spilgi tēli, uz kuriem skatoties, gribas izdomāt viņu dzīves. vakardien mani filmu varoņi bija trīs vīri, no kuriem divi visticamāk bija geji, viens - poliglots, kurš runāja itāliski, bet promejot pie blakus galdiņa esošajām vācu sievietēm uzsauca Auf Wiedersehen!

vakars noslēdzās ar popkornu un kolu kinoteātrī, skatoties filmu "social network". mājupceļā mēness apaļš kā futbolbumba, spožs kā laterna un caur yaris logu ziemeļblāzma. mazā paradīzīte.

( peizāžas grāmatzīmes )

šodienai jābūt laiskai, jo šodien ir svētdiena. šodienai jābūt ar adīkli, kurš beidzot ir jāpabeidz, ar kādu filmu, istabā. aiz loga tik pat skaidrs kā vakardien.

no rītiem, teju vai pirms acu atvēršanas, pirmais, ko es izdaru, ir paskatos ārā pa logu uz Heklu, Eyjafjallajökull un Fimmvörðuháls, jo šis ir tas laiks, kad sniega sega no kalnu virsotnēm kāpj lejup aiz vien tuvāk un tuvāk zemei.

Eyjafjallajökull un Fimmvörðuháls

hekla

priecīga diena ar reikjavīku un siltumu, flīmārketu, sauli un spinātu pīrāgu, pastaigām un sarunām, smiekliem un dziedāšanu, un mazliet dejošanu kinoteātrī, skatoties "backyard", popkornu un kolu, pagalmu ar rudens lapām meklēšanu, kolu, latti un kūku, Babalú, smiekliem un stāstiem.
un smaids uz lūpām!
un tagad pirms miega aplam ieklīdu acl music festival live, kur spēlē priekpilnie edward sharpe & the magnetic zero's.

bet vispār, lai jums smaidīga jaunā nedēļa! un lai skan dziesma!