Comments: |
runa ir par leģitīmu kapitālisma kritiku kapitālistiskas pašrefleksijas ietvaros. komunisms nav leģitīma kapitālisma kritika, tā vispār nav kritika, bet gan miljons reizes atspēkots sūds.
Nu jā, var runāt kā uzlabot sistēmu kapitālisma ietvaros. Runas par tā aizvietošanu ar ļevoku šaizi ir ārprāt.
Jo kritizēt "kapitālismu" kā tādu principā ir tas pats, kas, piemēram, kritizēt cilvēka dabu, esamības/realitātes struktūru utml. Jebkurā gadījumā, tur ir jābūt pietiekami konsekventiem - ja "kritizē kapitālismu", tad vienkārši jākritizē pāreja no medniekiem-vācējiem uz vietsēžiem-zemkopjiem. Šķiet, tik fundamentāli principi kā "tirgus"/brīva preču apmaiņa, kaut kāds personiskā īpašuma paveids un privātā iniciatīva/konkurence bija sastopams pat medniekos-vācējos.
neoliberālisms būtu cilvēka daba lololol
lūdzu, neapkauno sevi tik tālu un nepiesien man to, ko es neesmu teicis un nekad neesmu pārstāvējis.
cilvēka dabā pavisam noteikti nav centralizēta masu komandekonomika bez privātīpašuma partijvalsts/proletariāta diktatūras veidolā ar "sociāli taisnīgu un vienlīdzīgu" labumu pārdali.
tāpēc mēs esam morālas būtnes, ka varam pārkāpt savai dabai
komunismā nav valsts vai šķiru; "partijvalsts" ir nevietā
tāpēc mes esam morālas būtnes, lai ievērotu (spējam, mēģinām ievērot) Dieva vai dabā/esamībā/realitātes struktūrā ielikto morālo likumu.
kādam tas komunisms taču ir jāievieš, tas nenokrīt no gaisa, hence, avangarda partija (jo masas šī intektuāļu nesaprotamā spēlīte - atskaitot pliku retoriku - sevišķi neinteresē), bet pārejas starpstadija - proletariāta (vai mūsdienās (jo proletariāts faktiski vairs neeksistē) dažādu rangu, kategoriju, pašsagudrotu identitāšu grupu "apspiesto") diktatūra līdz pašsaprotamai valsts atcelšanai.
jebkurā gadījumā, valsts nav komunisma daļa, un revolucionārais marksisms ir tikai viens sociālisma paveids; teiksim, demokrātiskais sociālisms vēlas ieviest sociālismu miermīlīgi, demokrātiskas sistēmas ietvaros
valsts - proletariāta diktatūras formā - ir d a ļ a no komunisma tiktāl, cik tā ir līdzeklis, lai sasniegtu mērķi. tieši tāpēc nevis kapitālisms (kas ir ekonomiska, nevis politekonomiska sistēm), bet tieši sociālisms (visos tā paveidos) ir iekšēji pretrunīgs un ar 99% varbūtību pašatcelošs, kā jau vēsture to ir rādījusi un vēl turpinās rādīt ar visiem mēģinājumiem ieviest "reālo sociālismu". tiesa, tā kā studenti ar izskalotām smadzenēm gandrīz ievēlēja Korbinu, sociālisti vēl kādu brīdi - līdz mašīnu laikmetam, kad cīņu polaritātes mainīsies - ik pa laikam mēģinās savu labo cīņu, lai kārtējo reizi atsistos pret, nezinu, esamības/realitātes/"dabas" glass ceiling'u. man gan šķiet, ka pēc tam, ka izgāzīsies sociālistu afēra ar muslimiem, tad "demokrātiskais sociālisms" pāries mašīnu vai neorganiskā visuma pusē - jo tieši to loģiskas konsekvences ceļā paredz galējs nihilisms, kurā idejisks fantons ir nesamērojams ar realitātes uzliktajām robežām. sociālistiem viņu mērķa ieviešanā vnk viss traucē, līdz mirklim, kad viņus absorbē mašīnas - smieklīgs paradokss, jo Markss taču rakstīja par cilvēku kā mašīnas piedēkli.
loh, valsts nav komunisma daļa, pat ja tu to vārdu izcel; pārejas posms uz komunismu nav komunisms. utopiskais komunisms tāpat nav īpaši aktuāls; demokrātiskais sociālisms uzstāda reālistiskus mērķus ar ieguvumiem, ko var redzēt esošajās sociālajās demokrātijās.
tavi argumenti pret sociālismu ir parasts neoliberālisms, kuram, cita starpā, nav risinājuma pieaugošajai automatizācijai un ar to saistītajai ienākumu nevienlīdzībai. saglabājot esošo trajektoriju, vienīgais jautājums ir, vai vadzis plīsīs pirms vai pēc pasaulē būs pirmais triljonārs.
kuri ir tie reālistiskie demokrātiskā sociālisma mērķi? demokrātiskais sociālisms gadījumā nav oksimorons? vari kabināt kādas birkas vien ienāk prātā, lai izskatītos labāk - sociālisms tik un tā būs sociālisms. atkal neoliberālisma bubulis, paliek garlaicīgi.
prātvēder, pieaugošajai automatizācijai risinājums būs nevis sociālisms vai neoliberālisms, vai pat orbanisms (lai gan nacionālās demokrātijas ar augstu pilsoņu savstarpējās uzticības līmeni būs dzīvotspējīgākās, piemēram, Šveices modelis būs dzīvotspējīgāks nekā vidēji EU) bet gan grēku nožēla un atgriešanās pie dzīvā Dieva Jēzū Kristū.
+ demokrātiskais sociālisms nav tas pats, kas sociālā demokrātija. lai gan socdemokrātija arī ir bijusi masīva izgāšanās, par ko Hajeks visu jau sen ir uzrakstījis, un pēdējos gados citi raksta arvien vairāk, piemēram, norādot, ka socdemokrātija nevar pastāvēt vienkopus ar augstu imigrācijas līmeni utml.
lol piekabina oksimorona birku un tad runā par birku kabināšanu. gandrīz visam, ko tu saki, atbilde ir paskatīties spogulī vai pārbaudīt faktus. pārmet augstprātību, bet tevis paša motivācija ir skaidra; rūgtums par to, ka tevi uzskata par lohu, bet esi pārāk liels lohs, lai saprastu, ka risinājums ir būt mazākam loham; tā vietā tu mēģini to risināt, kāpinot savu lohismu
"komunisms nav leģitīma kapitālisma kritika, tā vispār nav kritika"
konkrēti "Komunisma manifests" ir tikai daļēji par komunismu kā pozitīvu priekšlikumu un būtiska daļa no tā ir negatīva kapitālisma kritika
es teiktu, ka daudz kas no KM pozitīvās programmas (lai vai cik minimāla, neskaidra un izplūdusi tā būtu) tiešām tika ieviests praksē-empīrikā, un empīrika vēl neskaitāmas tūkstošgades uz priekšu rādīs, cik ļoti liels feils vāji argumentēts, realitātē nebalstīts, paranoiski-deluzionālā resentimentālā domāšanā balstīts pamfletiņš tas ir.
un kas ir tā negatīvā kapitālisma kritika? atsvešinātība? objektifikācija? preču fetišs? "ekspluatācija"? no kuriem visi minētie kriticismi tiešām jau bija sastopami vecajā derībā?
man īpaši patīk pēdiņas ap ekspluatāciju
ņemot vērā, ka laikposmā sākot no brīža, kad tika publicēts manifests līdz Marksa nāvei, darbaļaužu vidējā darba samaksa un dzīves līmeņa rādītāji Lielbritānijā pieauga kliedzoši neskaitāmas reizes - jā, pēdiņas ap ekspluatāciju ir pat ļoti vietā.
aha, laikaposmā, kad tikai ar smagām, pat asiņainām cīņām tika panāktas tiesības darbaspēkam organizēties un aizliegts bērnu darbs
jā, laikposmā, kad galveno interešu salāgošanu sabiedriskā labuma vārdā panāca tieši https://en.wikipedia.org/wiki/One-nation_conservatism nevis pamfletus vicinoši margināļi, kuri valdībā tika tikai 1930tajos, un arī tad tikai sataisīja sūdus, nevis panāca ko reālu.
vai, piemēram, līdzīgs raksturīgs piemērs, ka verdzību vispār britu impērijas teritorijās un ūdeņos izšķiroši palīdzēja atcelt tieši "reliģiskie fundamentālisti", nevis kaut kādi populistiski pamfletisti.
reliģionisti bija gan par, gan pret abolicionismu, jo svētajos tekstos ir atbalsts abām pusēm
ja neesi lasījis bībeli, vai ja vispār nemāki lasīt senus, reliģiska satura tekstus, vari vainot tikai pats sevi. verdzība nezkādēļ masveidā tika atcelta tieši tajā pasaules daļā, kur ilgstoši kā vadošā pasaules uztveres paradigma bija viena noteikta reliģija, kurā, acīmredzot, attieksme pret verdzību ir gana skaidri izteikta.
tas ir vēsturisks fakts, ka abas puses interpretēja Bībeli sev par labu, kā jau būtu sagaidāms no izplūdušiem un pretrunīgiem tekstiem
tad tomēr bija ekspluatācija, skaidrs
vai bija uzņēmēji, kas nemaksāja atbilstoši padarītajam darbam? jā. tikai kāpēc tas jāsauc par sistēmisku ekspluatāciju (kā Markss ar sviestainu argumentāciju un neskaitāmiem ad hoc centās pierādīt Kapitālā), kur nu vēl par lielkapitālistu sazvērestību. | |