|
20. Jan 2018|14:35 |
valsts - proletariāta diktatūras formā - ir d a ļ a no komunisma tiktāl, cik tā ir līdzeklis, lai sasniegtu mērķi.
tieši tāpēc nevis kapitālisms (kas ir ekonomiska, nevis politekonomiska sistēm), bet tieši sociālisms (visos tā paveidos) ir iekšēji pretrunīgs un ar 99% varbūtību pašatcelošs, kā jau vēsture to ir rādījusi un vēl turpinās rādīt ar visiem mēģinājumiem ieviest "reālo sociālismu". tiesa, tā kā studenti ar izskalotām smadzenēm gandrīz ievēlēja Korbinu, sociālisti vēl kādu brīdi - līdz mašīnu laikmetam, kad cīņu polaritātes mainīsies - ik pa laikam mēģinās savu labo cīņu, lai kārtējo reizi atsistos pret, nezinu, esamības/realitātes/"dabas" glass ceiling'u. man gan šķiet, ka pēc tam, ka izgāzīsies sociālistu afēra ar muslimiem, tad "demokrātiskais sociālisms" pāries mašīnu vai neorganiskā visuma pusē - jo tieši to loģiskas konsekvences ceļā paredz galējs nihilisms, kurā idejisks fantons ir nesamērojams ar realitātes uzliktajām robežām. sociālistiem viņu mērķa ieviešanā vnk viss traucē, līdz mirklim, kad viņus absorbē mašīnas - smieklīgs paradokss, jo Markss taču rakstīja par cilvēku kā mašīnas piedēkli. |
|