malkolnsP - [entries|archive|friends|userinfo]
C1>C4

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

[27. Sep 2017|13:35]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Linkkomentēt

Comments:
From:(Anonymous)
Date:28. Septembris 2017 - 01:56
(Link)
gnidris pareizi saki, tu dēfaultā jau esi "latvietis", jo tu raksti un visticamāk primāri domā latviski, vismaz kāds no taviem vecākiem ir latvietis, un tu nāc no konkrētas vietas laikā/telpā, kas atrodas, ir ietverta teritorijā, ko kopumā uz pasaules kartes sauc par Latviju.
man, piemēram, ir smieklīgi, kad kāds saka, ka ir "Eiropas pilsonis" (viens urļiks busiņā, taisnojoties šoferim par valsts valodas nelietošanu) vai, vēl labāk, "pasaules pilsonis" - es vispār neko tādu ne empīriski, ne racionāli nespēju konceptualizēt, jo tiklīdz sāku par to domāt, es atduros pie v a l o d a s, kurā mēģinu šādu ideju domāt. bet valoda - tā atkal ir vēsture, telpa, laiks, kāda lielā trešās personas kopība etc. vai tev tieši smieklīgāk nešķiet eiropas vai pasaules pilsoņa "globālās/internacionālās jūtas"? kas tas vispār ir, kā ir iespējama tik liela abstrakcija, tīri iekšējā pašreflektīvā skatījumā?

"nespēja justies labi par savu nacionalitāti" atkal ir kaut kas cits, cita kategorija, neputro to kopā (proti, nejauc kopā deskriptīvo ar normatīvo, aprakstošo ar priekšrakstošo). 19. gs. un pat vēl šodien ir ļoti daudz žīdu, kuri "nespēj justies labi par savu nacionalitāti", un viņiem bija/ir kauns, ka ir žīdi. Ārente šo savos biedros pat pēcholokausta apstākļos ļoti labi nomanīja, tāpēc izvirzīja, manuprāt, spēcīgo tēzi, ka postgenocīda situācijā žīdu intelektuāļiem nav nekādu tiesību nomest, just kaunu vai atteikties no savas etniskās piederības, viņiem nav tiesību to darīt tik ilgi, kamēr pasaulē ir notikusi kādas cilvēku grupas fiziska iznīcināšana tikai tā vienkārša identificējošā iemesla dēļ, ka viņi ir žīdi.
From:(Anonymous)
Date:28. Septembris 2017 - 02:05
(Link)
žīdu piemērs ir ilustratīvs - jo nav lielākas paškritikas kā žīdu vidū (paškritikas, kas vēl šodien vērsta pret žīdu žīdiskumu), taču svarīgi, ka ir kaut kāds X, izejas punkts, no kura notiek vēršanās vai vismaz kritika pret žīdiskumu, proti, pats žīdiskums kā apriori fakts (tiesa, ar miglainām robežām, gluži kā visās cilvēciskās (un reizēm pat dabas) lietās - nacionalitāti labāk iedomāties kā mākoni ar nedaudz sablīvētāku centrālo daļu, nevis kā nokaitētu, asu klinti.
tieši tas pats attiecas uz latviešiem, pat ja latviešus identificējošie faktori nav tik stingri un viennozīmīgi, kā žīdiem (piemēram, var vispār nezināt žīdu valodu un pat nebūt jūdaists, taču lielākā daļa pasaules žīdu tevi uzskatīs par žīdu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tava māte ir žīdiete - latviešiem, protams, citādāk, bez valodas grūti iedomāties latviskumu)
[User Picture]
From:[info]malvine_truse
Date:28. Septembris 2017 - 10:20
(Link)
Bet es jau ierakstā tieši vēršu uzmanību uz to, ka manī nav siltu nacionālu jūtu, nevis, ka neidentificējos ar latvieti. es ierakstā vēršu uzmanību uz faktu, ka esmu slikts latvietis, jo nemīlu latviju un latviešus un pārāk ātri metos par mums paņirgt un pasmīkņāt. es to nredzu kā problēmu.. es gribu lepoties ar savu valsti un nāciju, taču to nespēju, tāpēc prasu padomu - ko man darīt kā indivīdam? ko vispār indivīds var darīt, ja viņā šādu jūtu nav?
[User Picture]
From:[info]teja
Date:28. Septembris 2017 - 16:52
(Link)
Fake it till you make it. Man liekas tev pietrūkst kāds auseklīša tattoo.
From:(Anonymous)
Date:9. Oktobris 2017 - 14:44
(Link)
savu manihejisko gnosticismu, lūdzu, vari paturēt pie sevis
From:(Anonymous)
Date:9. Oktobris 2017 - 14:43
(Link)
man liekas, būs grūti tev kā modernam milleniālim atbildēt. viss - pirmkārt un galvenokārt - ir atkarīgs no tā, kā saproti mīlestību, jā, ja vēlies precizējumu, erotiski-romantiski-ētisko pret otru cilvēku. vai, tavuprāt, mīlestība ir tikai fīlings? un, ja piepeši attiecībās tev ir šķitums, ka "nav sajūtas", ergo, nav arī mīlestības pret otru? jebšu mīlestība tomēr iekļauj un dažbrīd pat prasa kādu gribas izpausmi? laulību fenomens, nodzīvošana divdesmit, trīsdesmit gadus, visu mūžu kopā nebūtu iespējama bez šis jūtu/emociju un gribas/pienākuma/imperatīva mijiedarbības.
līdzīgi ir ar valsti un savu tautu, tas nav tikai pasīvs akts. vēl līdzīgāk būtu pasekojot, kā spried par saviem tuvākās ģimenes locekļiem. mana tēze ir tāda, ka cilvēks, kurš "nespēj lepoties, nespēj neko just attiecībā pret saviem tuvākajiem radiniekiem" ir vienkārši cietsirdīgs vai tomēr dvēselē ļoti ievainots cilvēks. normāli būtu tā, ka savu ģimeni, vecākus, brāļus, māsas m ī l (un ne tikai sajūtas ziņā) par spīti visam, lai vai cik ļoti atškirtos intereses, sentimenti, nemaz nerunājot par performances vai materiālās veiksmes svārstīgajām pakāpēm. protams, ja esi modernais ultra-liberālis superindividuālists (parasti šī suga no sava unikālā solipsism-individuālisma pa taisno pārlec uz cilvēces vienotības/mīlestības/kosmopolītisma ideju, iztrūkstot dažādām cilvēku kopības starpstadijām), kam vecāki ir/bija tikai sociālās represijas institūcija un "penši" vai "stulbie senči", tad tev neko nevar palīdzēt.

līdzīgi ar tautu, nāciju, valsti (ievēro, ka valsts nav nekas pārāk spektrāls, 'valsts' ir vienkārši noteikta socpolitiskās organizācijas institucionālā forma, collective decision making instance/instruments/sviras, nekas tik ļoti mītisks, kā sociālisti sludina. cilvēks nav vientuļa sala. tu neesi uz šīs pasaules ieradies vakardien kā tabula rasa. un arī pasaule nav radusies vakardien.
[User Picture]
From:[info]malvine_truse
Date:9. Oktobris 2017 - 15:07
(Link)
Šeit var atbildēt ar pretjautājumu, kas attiecas kā uz valsti tā arī uz vecākiem (nesaku ka šis ir mans gadījums, bet tomēr) - kā tad attiekties pret instūciju (vecāki vai valsts, šajā gadījumā nav nozīmes kurš tieši), kas tev personīgi atsakās atgriezt šīs jūtas? Ok, paņemsim ģimeni par piemēru vienkāršības dēļ - visi tavi ģimenenes locekļi pēkšņi tevi ienīst, tad šai te beznosacījumu mīlestībai ir jāpastāv neatkarīgi no tā? kādā pasaulē tu dzīvo, ka vari tik droši apgalvot, ka vecākus, brāļus un māsas (tai skaitā arī valsti) ir j ā m ī l par spīti visam. Kā var mīlēt tādu valsti kā krievija, kā var mīlēt tādus vecākus, māsas, brāļus kas tevi konstanti treic zemē un pazemo? tas ko es gribu teikt ir, ka nav nepieciešama beznosacījumu mīlestība pret kaut ko, lai varētu pastāvēt šajā realitātē. Es nesaku, ka nekad nespētu mīlēt valsti kā instiūciju, jo esmu īpaša sniegpārsliņa, es saku, ka šajā brīdī es nespēju just siltas jūtas pret šo valsti, kuras pilsonis esmu.

Skaidrs, ka mīlestība nav sajūta, kas deg ar vienādu stiprumu un mūžīgi, taču šis sajūtas aspekts tās autentiskuma noteikšanai ir pietiekami svarīgs, manuprāt.