|
28. Sep 2017|01:56 |
gnidris pareizi saki, tu dēfaultā jau esi "latvietis", jo tu raksti un visticamāk primāri domā latviski, vismaz kāds no taviem vecākiem ir latvietis, un tu nāc no konkrētas vietas laikā/telpā, kas atrodas, ir ietverta teritorijā, ko kopumā uz pasaules kartes sauc par Latviju.
man, piemēram, ir smieklīgi, kad kāds saka, ka ir "Eiropas pilsonis" (viens urļiks busiņā, taisnojoties šoferim par valsts valodas nelietošanu) vai, vēl labāk, "pasaules pilsonis" - es vispār neko tādu ne empīriski, ne racionāli nespēju konceptualizēt, jo tiklīdz sāku par to domāt, es atduros pie v a l o d a s, kurā mēģinu šādu ideju domāt. bet valoda - tā atkal ir vēsture, telpa, laiks, kāda lielā trešās personas kopība etc. vai tev tieši smieklīgāk nešķiet eiropas vai pasaules pilsoņa "globālās/internacionālās jūtas"? kas tas vispār ir, kā ir iespējama tik liela abstrakcija, tīri iekšējā pašreflektīvā skatījumā?
"nespēja justies labi par savu nacionalitāti" atkal ir kaut kas cits, cita kategorija, neputro to kopā (proti, nejauc kopā deskriptīvo ar normatīvo, aprakstošo ar priekšrakstošo). 19. gs. un pat vēl šodien ir ļoti daudz žīdu, kuri "nespēj justies labi par savu nacionalitāti", un viņiem bija/ir kauns, ka ir žīdi. Ārente šo savos biedros pat pēcholokausta apstākļos ļoti labi nomanīja, tāpēc izvirzīja, manuprāt, spēcīgo tēzi, ka postgenocīda situācijā žīdu intelektuāļiem nav nekādu tiesību nomest, just kaunu vai atteikties no savas etniskās piederības, viņiem nav tiesību to darīt tik ilgi, kamēr pasaulē ir notikusi kādas cilvēku grupas fiziska iznīcināšana tikai tā vienkārša identificējošā iemesla dēļ, ka viņi ir žīdi. |
|