|
9. Okt 2017|15:07 |
Šeit var atbildēt ar pretjautājumu, kas attiecas kā uz valsti tā arī uz vecākiem (nesaku ka šis ir mans gadījums, bet tomēr) - kā tad attiekties pret instūciju (vecāki vai valsts, šajā gadījumā nav nozīmes kurš tieši), kas tev personīgi atsakās atgriezt šīs jūtas? Ok, paņemsim ģimeni par piemēru vienkāršības dēļ - visi tavi ģimenenes locekļi pēkšņi tevi ienīst, tad šai te beznosacījumu mīlestībai ir jāpastāv neatkarīgi no tā? kādā pasaulē tu dzīvo, ka vari tik droši apgalvot, ka vecākus, brāļus un māsas (tai skaitā arī valsti) ir j ā m ī l par spīti visam. Kā var mīlēt tādu valsti kā krievija, kā var mīlēt tādus vecākus, māsas, brāļus kas tevi konstanti treic zemē un pazemo? tas ko es gribu teikt ir, ka nav nepieciešama beznosacījumu mīlestība pret kaut ko, lai varētu pastāvēt šajā realitātē. Es nesaku, ka nekad nespētu mīlēt valsti kā instiūciju, jo esmu īpaša sniegpārsliņa, es saku, ka šajā brīdī es nespēju just siltas jūtas pret šo valsti, kuras pilsonis esmu.
Skaidrs, ka mīlestība nav sajūta, kas deg ar vienādu stiprumu un mūžīgi, taču šis sajūtas aspekts tās autentiskuma noteikšanai ir pietiekami svarīgs, manuprāt. |
|