|
28. Sep 2017|02:05 |
žīdu piemērs ir ilustratīvs - jo nav lielākas paškritikas kā žīdu vidū (paškritikas, kas vēl šodien vērsta pret žīdu žīdiskumu), taču svarīgi, ka ir kaut kāds X, izejas punkts, no kura notiek vēršanās vai vismaz kritika pret žīdiskumu, proti, pats žīdiskums kā apriori fakts (tiesa, ar miglainām robežām, gluži kā visās cilvēciskās (un reizēm pat dabas) lietās - nacionalitāti labāk iedomāties kā mākoni ar nedaudz sablīvētāku centrālo daļu, nevis kā nokaitētu, asu klinti.
tieši tas pats attiecas uz latviešiem, pat ja latviešus identificējošie faktori nav tik stingri un viennozīmīgi, kā žīdiem (piemēram, var vispār nezināt žīdu valodu un pat nebūt jūdaists, taču lielākā daļa pasaules žīdu tevi uzskatīs par žīdu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tava māte ir žīdiete - latviešiem, protams, citādāk, bez valodas grūti iedomāties latviskumu) |
|