|
9. Okt 2017|14:43 |
man liekas, būs grūti tev kā modernam milleniālim atbildēt. viss - pirmkārt un galvenokārt - ir atkarīgs no tā, kā saproti mīlestību, jā, ja vēlies precizējumu, erotiski-romantiski-ētisko pret otru cilvēku. vai, tavuprāt, mīlestība ir tikai fīlings? un, ja piepeši attiecībās tev ir šķitums, ka "nav sajūtas", ergo, nav arī mīlestības pret otru? jebšu mīlestība tomēr iekļauj un dažbrīd pat prasa kādu gribas izpausmi? laulību fenomens, nodzīvošana divdesmit, trīsdesmit gadus, visu mūžu kopā nebūtu iespējama bez šis jūtu/emociju un gribas/pienākuma/imperatīva mijiedarbības.
līdzīgi ir ar valsti un savu tautu, tas nav tikai pasīvs akts. vēl līdzīgāk būtu pasekojot, kā spried par saviem tuvākās ģimenes locekļiem. mana tēze ir tāda, ka cilvēks, kurš "nespēj lepoties, nespēj neko just attiecībā pret saviem tuvākajiem radiniekiem" ir vienkārši cietsirdīgs vai tomēr dvēselē ļoti ievainots cilvēks. normāli būtu tā, ka savu ģimeni, vecākus, brāļus, māsas m ī l (un ne tikai sajūtas ziņā) par spīti visam, lai vai cik ļoti atškirtos intereses, sentimenti, nemaz nerunājot par performances vai materiālās veiksmes svārstīgajām pakāpēm. protams, ja esi modernais ultra-liberālis superindividuālists (parasti šī suga no sava unikālā solipsism-individuālisma pa taisno pārlec uz cilvēces vienotības/mīlestības/kosmopolītisma ideju, iztrūkstot dažādām cilvēku kopības starpstadijām), kam vecāki ir/bija tikai sociālās represijas institūcija un "penši" vai "stulbie senči", tad tev neko nevar palīdzēt.
līdzīgi ar tautu, nāciju, valsti (ievēro, ka valsts nav nekas pārāk spektrāls, 'valsts' ir vienkārši noteikta socpolitiskās organizācijas institucionālā forma, collective decision making instance/instruments/sviras, nekas tik ļoti mītisks, kā sociālisti sludina. cilvēks nav vientuļa sala. tu neesi uz šīs pasaules ieradies vakardien kā tabula rasa. un arī pasaule nav radusies vakardien. |
|