neko jaunu nepateikšu, bet
šorīt LR1 sižetā par kultūrizglītības apgriešanu lka vai lma studentīte sašutusi brēca, ka, ja viņai 'būtu jāmācās par saviem līdzekļiem, viņa NEKAD MŪŽĀ nevarētu studēt' . Es atvainojos, bet studiju kredīti, cik zinu, nav atcelti. Un kur tādiem, savu sirdij tuvo izglītību ieguvušajiem problēma pēc tam bišķi pastrādāt nelatvijā, gada laikā atmaksāt savu pāris štuku kredītu, braukt atpakaļ un laimīgi izpausties sapņu nozarē? Kā nez, piemēram, tie nabagi, kas studējot strādā, dēļ kā nedavelk līdz budžetam, vai vispār nedo dies neklātienē mācās, vēl nav devušies kolektīvi pakārties? Paziņošana, ka "nekad mūžā nesapelnīšu tik, lai samaksātu par mācīšnos" galugalā nozīmē, ka cilvēks mācās vnk savam priekam - kam nav jau ne vainas, kamēr citiem tas nav jāapmaksā(kā vēl viena kultūrakadēmijas dūdiņa izteicās 'mēs esam cilvēki, kas grib meklēt dzīvē savu pērli, un 'viņi'mums negrib to ļaut darīt' )un pērļu zvejnieku prieciņus nezvai krīzes laikā valstij būtu jafinansē. Kamēr iedzīvotājs parastais nevar atļauties aiziet uz teātri, jo krāj miljonu vēnu operācijai, kultūrai un māgslai vai nu jāpastāv malā vai jāspēj sevi atpelnīt. Es, protams, saprotu ilgtermiņa ieguldījumu vispārējā attīstībā,kas, iespējams, kādreiz atmaksāsies caur sabiedrības domāšanas izmainīšanu utt, bet kas nav prognozējami aprēķināms. protams, ka mazāk kritiskā situācijā, tā būtu jābalsta utt. Bet ne tad, ja jāizvēlas starp izdzīvošanu un attīstīšanos.Foršāk ir, piemēram, nesaķert diloni vispār, atslēgtas apkures dēļ, nekā saķert, toties, zinot, ka re kā - mirstu gluži tādā pašā veidā kā Kafka.