Jo vairāk es šauju ar loku, jo mazāk ko saprotu tajā, ko zinu par vēsturisko loka šaušanu.
Lai uztrenētos , ir jālieto pēc iespējas vienādas bultas, piemērotas tieši tava loka spēkam un atvilcienam. Viena svara un lokanības (to sauc par spine, un tas ir ellišķīgi svarīgi). Tad visu darot vienādi, viņas dursies daudz maz vienā pleķītī.
A ko darīja visādi angļi pie Azenkūras - viņiem bultas piegādāja saišķos, pa 24 gab, un šāva tie ar to, kas nu pa rokai sadales brīdī gadījies. Kāda individuālā pielasīšana, aizmirstiet. Pie kam loki atšķīrās pēc spēka.
Bultām uzgaļus lika pirms kaujas - vai nu bruņusitēju vai broadhead, kas zirgiem sānus sagraiza. Atkal - katru reizi cits svars. Un viena kalēja kaltie uzgaļi, it kā vienas formas, atšķīrās pēc svara visai būtiski.
Labi, viņi šāva pa laukumiem. Ne pa konkrētā ienaidnieka ķiveres acu spraugu, bet - trāpiet tai pļaviņā, tur stāv 50 pīķneši, dažas no 200 bultām gan jau trāpīs kur lietderīgi.
BET - viņi taču arī medīja ar tām pašām bultām. Zaķus, pīles, briežus - tur tak vajag Konkrēti Trāpīt! Kā, nolāpīc?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
eermaniitis - (bez virsraksta) [+1]
viņi pielietoja romiešu šķēpmetēju stratēģiju: pēc iespējas lielāks skaits vīru met vai izšauj vienlaicīgi, pēc kā seko pēc iespējas ātrāk nākošā zalve
tobiš nešāva mērķī, bet ne gluži kā ložmetējs, es salīdzinātu ar mūsdienu mīnmetējiem - noklāja kaut kādu zemes pleķi
pie šī paša - tieši tāda pati stratēģija ir akrebūzneikiem un musketieriem - šaut kopā lielākā barā biežāk - tad kopā kaut kam arī trāpīs ;) bet ja katrs atsevišķi vilhelmu tellu tēlos, būs viss pienā
un vēl - pie azenkūras krita fraņču gvarde tā teikt, zieds, kas nebija bruņots kaut kādā purva rūdas dzelzī, no kā tika taisīti angļu uzgaļi
tur viņi vairāk cieta no dubļiem un kad iestiguši bija labi, no lokšāvēju duņčiem ;) vismaz tā stāsta diskaverijs