Fotografēts drīz pēc Otrā Pasaules kara - kāds 1945. gads?. Iespējams - manas māmiņas (karlisons) kristības. Ceru uz viņas komentāriem, kurus radus viņa te atpazīst.
Lai gan uz maniem komentāriem Tu neceri, ieraugot šo bilžu, sailgojos pēc vecajām labajām letiņu svinēšanas tradīcijām, kad, neatkarīgi no svinamā notikuma, sarodas radu gabali no tuvienes un tālienes, lai mielotos ar latviešu virtuves brīnumiem visā to krāšņumā, dzertu tā, ka trīs dienas pēc tam neesi dzīvotājs, un, protams, izdziedātu & izdejotu meldiņus teju iz visām dziesmu grāmatām;)
Jā... Tagad vairs tā nedzer. Lai gan pavisam nesen manai mātesmāsai, kurai šitai bildē ir kādi padsmit gadi, 80 gadu jubileju nosvinējām. Un tāpat - bija radi, bija viss ko vajag :) (p.s. kāpēc es neceru uz taviem komentāriem?)
Tur jau tā lieta, ka, lai ļaužus uz kaut ko tādu pavilktu mūsdienās, vajag grandiozu notikumu - kāzas, bēres vai tos pašus 80 gadus. Pretējā gadījumā šamējie apmierinās ar piemājas krogu, klusu pasēdēšanu ar cilvēkiem iz tuvāko draugu un paziņu loka vai vispār svētku ignorēšanu, nepakustinot ne ausi. P.S. Nu, pēc Tevis rakstītā sapratu, ka vienīgie komentāri, uz kuriem Tu ceri, ir tikai māmiņas rakstītie;)