Atklāju sev Griškovecu. Patīk. Skatos "Как я сел собаку." un kaifoju.
Bet tas ir kaut kas tāds, ko diez vai var skatīties kompānijā, kad sīkie dauzās apkārt un pa vidu kaut kādas sarunas raisās - tā ir saruna pati par sevi. Toties graņonka un ķiplokmaize, divi naktī, skaņa uz ausīm... tur labi iederas.
Atsauca atmiņā sarunas kolhoza galdniecības pīpētavā. Viens sēž, stāsta savus piedzīvojumus, pārdomas, citi smoļī savus kosmosus un elitas un klausās.