pieņemu, ka diskusija ir izsmelta, bet gribēju iedot savu artavu.

man ir dators no 9 gadu vecuma (tagad ir 24), kas pats par sevi nav slikti un datori doreiz bija tādi, ka vajadzēja "prātu", lai iedarbinātu spēlīti un izdomu, lai iemācītos to spēlēt. (Tēvs atnesa mājās, piemēram, Prince of persia un teica: es par to spēli neko nezinu, palaist nemāku un kā jāspēlē ar nezinu). Nu tad mēs spiedām visu reizē līdz izkristalizējās kas ir kas.. tā laika spēļu atkarība -> tuvu nullei. spēles bija intelektuālākas un kad zaudēji, tad game over, sāc no pirmā līmeņa, kas protams uzdzen besi un tā vietā gāju labāk futbolu pagalmā padzenāt.

pirmās atkarības: kolonizācija un vēlāk civilizācija 2 (par laimi civ1 palaidu garām).. tālāk sekoja jau grafiskās spēles.. warcraft, starcraft, diablo utt. pirmās šaušanas.. doom, quake, duke nukem 3D utt.. un hereos.

nākamais atkarības līmenis: nesenās pagātnes spēles.. fallout 2 un citas RPG.. falloutu var iziet 24h izdarot visu kā plānots :),

nonākam līdz mūsdienu atkarībām:
MULTI-PLAYER un MMRPG, Call of Duty, Battlefield 1942, World of Warcraft un, protams, nemirstošais counter-strike. "Bliezties" pret dzīviem cilvēkiem, nevis pret AI dod reālu kiku un rada atkarības virsotni. InGame čats, brālības, draudzības ārpus spēles.. totāla spēles detaļu pārzināšana un apspriešana pie pusdienu/vakariņu galda un alus.

--

man pēdējo atkarības daļu kontrolēt ir visgrūtāk, jo spēlēšana notiek ar dzīviem cilvēkiem pret dzīviem cilvēkiem, tādēļ draudzenes spiests un pats pie prāta nedaudz atgriezies es esmu atteicies no spēlēm (filmas un seriāli vēl man karājas kā neglābjama laika kapsēta).

pam pa ram, nonākam līdz secinājumiem jeb mana viedokļa šajā jautājumā: ja es, mazs bērns, tiktu iemests tikai pēdējā datorspēļu attīstības fāzē, tad mana atkarība būtu jāārstē slimnīcā kā pašreiz 80% bērniem un jauniešiem. 6 gadīgs bērns dzīvojas pa interneta kafejnīcām un ja pajautāsi kas viņam vispār dzīvē visvairāk patīk, basketbols, peldēt, saldējums.. atbilde būs: GTA.

neizmērojama atkarība tik mazā vecumā.. kolēģe priecājas, ka bērnam kaut kas rada prieku un ka viņš māk "darboties" ar datoru savā vecumā.

saviem bērniem, ja es varētu, arī televizoru izmestu pa logu un vasarās sūtītu uz skautu nometni, lai iemācās ugunskuru iekurināt. vot.

Te mēs esam norobežojušies un ieciklējušies veinā lietā. Vai dators ir tikai spēles? Manuprāt uz viņa var darīt daudz vairāk.
A kas mainītos ja nebūtu datoru? Tikuntā cilvēki kļūtu par fanātiskiem līzjutējiem piem. kāam sporta veidam, un viņu dzīve sastāvētu tikai un veinīgi no domām par sportu....

nēnu, dators ir arī enciklopēdija un ota, bet traki reti.

un, protams, piekrītu.. mūzikas "atkarības", ģērbšanās utt attiecībā pret elku/iem.. galu galā viss var būt slikts un viss varbūt labs pareizās devās, bet kurš noteiks to devu?

es pavisam negribētu savus bērnus ierobežot un šo "kontrolēto" audzināšanu jebkurā gadījumā piekoptu tikai līdz 5-6 gadiem.

galvenais jau bērnam piedāvāt iespējas, tad jau viņš pats izlems, kas patīk un nepatīk. un varbūt arī jāļauj kļūdīties.

bet diskusija jau ar to arī sākās.
ar to, ka četrgadīgs bērns vēl neizrāda interesi par datoru:))

Protams, jo no kļūdām mācās visvairāk. Tas no personīgās pieredzes. Bet arī ļoti lielu iespaidu atstāj paši vecāki. Ja piemēram tie vakarā vēlu atnāk no darba mājās un bērns redz, ka tie sēž tik pie tv- tas nedod bērnam nekādu stimulu vispār domāt par ko citu. Jo nejau bērns ir vainīgs, bet gan tas kas viņu audzina.