Kādas divas naktis atpakaļ redzēju sapni...
Es ar divām meitenēm (viena varētu būt
magnolia, otru neatceros) dodos uz kino. Kaut kāda japāņu filma, samuraji uz plakāta. Un pie kinoteātra durvīm saskrienos ar
un
petrovichs. Durvīs. Sasveicinamies, paspraucamies viens otram garām... Un tad kadru maiņa - es stāvu rindā pēc biļetēm - bezgala garā rindā, saprotot, ka būs ilgi jāstāv. Rindas priekšējā trešdaļā pamanu - stāv
. Sažņaudzis savu naudiņu saujā, priecīgs dodos turp - sak, vecais čoms, davai, proties, palīdzi biļetes ātrāk dabūt. A nikā - šamais izliekas mani neredzam. Uzsvērti un aizvainojoši. Neredz mani. Biju ļoti apbēdināts.
Bet filma gan bija sūds.