turpat vien esam, nebēdā.
mana omīte, kas nomira 87.. laikam 87... neatceros, johaidī!
Nu, nav būtiski - bet viņā līdz pat tam vecumam to zvejniekskuķi, kas 17 gados aprecējās, un pusgadu pēc kāzām pirmo meitu dzemdēja, varēja atpazīt :)

nē nu.. daudz laika kopš tiem 17 nav pagājis un sajūta ir, ka nav pagājis. tik tās dzimšansdienas negribas īsti svinēt.

vovo... man ar shogad nav iekaariena - no vienas puses.
No otras - ja neluugti viesi sanaaktu - laikam buutu prieciigs.

nu.. man vienmēr ir gribējies saņemt dāvanas pa pastu ar kartiņām klāt un pasākumu nejaušo un vienkāršo.. bez īpašām norādēm un tā. drusku prieka nevis uzbāzīgu ciparu klāt.

Aha, tieši par to mans šovakara puksts.