Par pierobežas piedzīvojumiem!
Viss jau tik nevainīgi nesākās, kā dažiem šķiet, jau ar iepriekšēju nodōmu zināju, ka es līdīšu viņām pakaļ, tā arī daudz nedomājos un svārkos es gāju viņām pajaļ uz vietēju ne-piemājas mežmalu. Pirms 5 gadiem viņu tēja man nenormāli garšoja, biju pārliecināta, ka garšos arī šogad- kaut kad ziemā.. Tā nu es paņēmusi visparastāko Rimi maisiņu devos Vīgriežu lasīšanas monogāmajās darbībās, viss jautrais sākās, kad izbridusi cauri nepļautai pļavai biju jau diezgan saskrāpējusi kājas, bet mani emociju uzplūdi sākās kad sļopkās izgāju cauri nātru laukam, kuras sniedzās mana rumpīša necilā garuma dēļ, man līdz krūtīm. Un tās jēlības, kuras man Laine mēģināja iestāstīt SLovākijā, ka aizturos elpu, nātres nekož, bija zirņu cienīgas. Bet atpakaļ ceļa nebija un es sāku pievērsties laimībei un lasīt vīgriezes. Saldā smarža vedināja uz labām dungošanām, tā nu tur es ložņaju līdz ierauzīju diez gan pompozu latvāni ()kā man sākumā likās) tas nu tur tā stāvēja unneko nedarīja (dīvaini), ar baletmeistara cienīgu prasmi es lavierēju pa vīgriezēm - manā augumā- viņam apkārt un tuvumā negāju. Man jau nepatīk tādi pompōzi tēviņi. Vēlāk gan noskaidrojās (braucot caur Madonu), ka tas ir bijis ļoti lielā paaudžu daudzumā - varbūt - mazmazmazmazmazdēlis. Pieņemsim.
Tad es vēl nejutu viņus, tie nāca vēlāk. Atnācu uz sētu apsēdos uz soliņu un sajutu, ka nātru nitrāts sāk iedarboties, bet bija par vēlu.
Naktī mocīja diezgan liela dillema - gulēju zem vatētās segas,sākumā bija tīri tā neko, līdz ap 2 naktī, es pamodos un man bija karsti. Uzsāku cīņu ar viņiem un man parādijās dilemma. Smaga - ja es palīdu ar galvu zem segas, lai viņi man netiek klāt, pēc 1 minūtes mans ķermenis jau elsoja no karstuma, tiko pabāzu kaut degunu laukā, viņi pat mēģināja ielīs man nāsīs. Odi ir pretīga padarīšana, Tā nu tur es līdz 5 (~) vārtījos pa gultu. Lieki piebilst, ka pamodos ievīstīta līķautā. Daudziem šī nakts beidzās traģiski. Ak jel nepiedodiet man!
Nākošajā dienā diezgan veikli izvairīdamās no kaimiņu kapu kapusvētkiem, un ar domu, ka šodien varbūt dabūšu pasauļoties, manas cerības apgāza Orļa, kurš itin veikli bija aizbēdzis no ķēdes. tad nu ar iemauktiem plecos gāju tuvāko zirgu īpašnieku 10km radiusā(!!). Pēc 2 stundu meklējumiem, gāju pie vietējiem kaimiņiem caur mežu. Un ne jau tādu skaistu priežu siliņu, bet pa dabīgu mežu - apgāzti koki, lapu kaudzes, smirdīgas sēnes, plēves, un tīkli. Iežāvusies vietējos meža purvos, līdz viduklim, manī sākās maza paniciņa, jo cik filmās ir redzēts, ka akacis ievelk tevi purvā ?? Tad nu izrāpusies no smirdīgās žļurgas, iegūstos Purvabridēja cienīgu titulu, ļepatoju tālāk. Velti teikt ka ārā bija 30 grādi un mani noēda visi lidojošie meža-purva iemītnieki izņemot putnus. Izejot pļavā sākās mazas mocības jo neņemot vērā 30 grādus, negribēju lai mani nosijā ērces un biju apģērbusi bikses un kedas. Brienot cauri vietējais mana-garuma pļavai, likās ka es nomiršu, paldies dievam mana visai atjautīgā, t-krekla uzsiešana uz galvas, ļava normāli vēl turēties kājās.
Nu kā tad mans mīlulīts, gozējās pie aizmeža kaimiņa Sudraba. Apmēram 15 minūtes ķerot, noķeru. Tad nu ar lielām grūtībām uzrausos mugurā un čāpoju lēnām mājās pusmiegā. Velti teikt caur to pašu purvmežu. Ofkōrs es aizmirsu, ka manam bezformīgajam mīlulītim kož lidojošie lopi un lieki teikt, ka mežā viņš ienesās kā orkāns, caur biezākājiem krūmiem. Mājās es nonācu nobrāzta kā skaidains dēlis.
Lavierējos pa ķiršukoku mežu pavadīta diena, ieliciens dubļos ļoti nejaušs gadījums kas saucās "vai, tu laikam iekriti mēslu kaudzē" sajūsma un pacilāta grandsajūta garantēta, ņemot vērā, ka tev ir tikai vienas bikses..
Un ne tikai tas, arī iežaušanās ar visu zirgu garāžas ūdens dziļbedrē bija pacilājoša, un elkonis vēljoprojām kauc. A Orļa bija ērzelis smuks, tievs, formīgs un izskatīts, tagad uzbarojies kā Ardenis un mazliet uzblīdis, nekas nākošvasar būs treniņnometne.
Visu ņemot vērā diezgan jautrs pasākums bija dīķī iešana pēc zirga atrasšanas, dīķis diezgan aizaudzis- vēl šogad nav tīrīts, ievākusies pīle, un vietējais ir bijis arī bebrs. Ielecot uz vēdera, lai kājām nebūtu jāiegrimsts pusmetru dūņās, bija tīri labs frešsajūtnieks. Un ejot garām lielajam šķūnim tev uzdirš (no tā paša sķūņa ligzdas uz jumta) stārķis. Patīkamas izjūtas - iesaku visiem.
Mazliet humora, ka naktī gulēdama šķūni, vēja dēļ, es esmu teikusi "Dāvi aizver logu, lai galds neizlido ārā" No rīta tiku apmētāta ar vecu rūgušpienu. Paldies mazajam Brālēnam Dāvim.
Bet Valmierā, atkal nejaušības pēc nokļūdama, brālēns Krists nepārtrauksi klausīdamies dziesmas Šokolāde - Kailija Minoga un mūsu aprindās ( pika smaidi ) pazīstamo Numa Jeiiiii Numa Jeiii, Mans garastāvoklis krietni cēlās.
Visam punktu uz i pielika tante Edīte, kura, lai gan braucu prom es ap pus10 piecēla pus8, un kaut arī es nekompleksoju un varu arī izģērbites, apģērbties, kad citi skatās, bet mans ķermenis ir diezgan cietis un kad es laistījos ar Ūdeņraža peroksīdu, sēdēt manā istabā un blenzt man virsū, jautājos"Vai tev nevajag atnest dakšiņu?" mani nepajokam saniknoja. Bet tad arī ienāca mans vismazākais brālēns Kārlis (2) un apsveica - stimuls visai dienai. Bet kura idejas bija pie nelīdz galam izkaltētas vīgriežu tējas klāt iebāzt kedas dubļainas - es nezinu, lai paliek.

Un jā manas mīļās dāmas, kas brauks uz Bliezienu. No Valmieras mums ir garantēta mašīnauz Mazsalacu :)
Kas vēl? Hmm.. ļaujiet padomāt, ak jā, man šodien ir vārdadiena. Mani sauc Anna. Cheers!