kas, kas?
"Dievs ir miris." Šis Nīčes arprātīgā izsauciens, ko pārņem arī viņa Zaratuštra, nav vienkāršs apgalvojums, ka Dievs neeksistē. Tik vienkārši nevar būt kaut vai tāpēc, ka, lai nomirtu, Dievam sākumā būtu jāeksistē. Runāt par neeksistējoša Dieva nāvi būtu kategorijas kļūda. Tādēļ, runājot par Dieva nāvi, būtu jāatšķir Dieva paša nāve no Dievanāves priekš cilvēkiem. Tāda būtne kas varētu nomirt, pēc definīcijas nevarētu būt judeokristīgās teoloģijas mūžīgais Dievs. Arī atsaucoties uz paša Nīčes mūžīgās atkārtošanās doktrīnu, ja Dievs reiz eksistējis, bet tagad miris, un ja viss, kas reiz bijis, atkal atkārtosies, tadarī šis Dievs gaida atdzimšanu. Gakuy galā, kā norādija Hēgelis, tieši pati kristīgā ticība runā par Dieva nāvi, tas ir, Kristū. Bet Kristus ir augšāmcēlies un atkal atgriezīsies. Tā cai citādi, bet ir bijuši arī teologi, kas mēģinājusi attīstīs Nīčes "kristīgo teoloģiju"

Kas ?

Nemirstīgā dvēsele. Platona uzskatā dvēsele ir nemirstīga pati par sevi. Nemirstība ir dvēseles pašas dabai piemītoša. Nemirstību, tātad, nedod augstāka dievība. Dvēsele ir pastāvējusi vienmēr pirms iemiesošanās jebkādā ķermenī, un tā pastāvēs vienmēr, pēc tam, kad atbrīvosies no pārdzimšanu ķēdes.
Pasaulīgie pienākumi ir jāpilda, bet galu galā jādzīvo ar saprašanu, ka neesi no šīs pasaules. Kad vairs nav nekā, kam tajā pieķerties, bet paliek tikai nebeidzama tieksme uz mūžīgo formu pasauli, tad dvēsele gatava savai atbrīvošanai.
Mēs dzīvojam šeit, jo izciešam dvēseles sodu, nāve ir mūsu atbrīvošana no ciešanām.
Dvēsele eksistē pirms un pēc ķermeņa

Nekas.