Lasīt ābolu gabaliņus no tējas ir diezgan garlaicīga nodarbe, bet atalgojas ar garšīgumu. Sēžu, dauzu ar āmuriņu kņopes galdā.
Atkal gribas skatīties sienā un ar acīm mērīt tās tapešu reljefa brīnumus un nebrīnumus.
Dīvaini.
Kā ir, ja cilvēki tevi izstumj, atstumj, neievēro. Bet tā, no sāpīgās puses?
Ne tā kā ir man, mani sauc par mazo dīvainumu klasē, bet man vienmēr par to nāk smiekli, labas attiecības klasē.
bet tā ja tevi apsaukā, nicina.
Atkal gribās bakstīt ar baterijām monitorā un teikt - vovo, tā jau es arī zināju, bet nesanāk, heh.
Apsveru atkal domu aizvākties no datora, bet vispirms šis tas vēl jaizmēģina, un jāizdara.
Gribu 17. martu un gribu jaunu domu vilni, bet priecīgu un jestru domu, cerams, ka es to sadabūšu!