piektdienas vakars, 4 dienas pirms manas ģenerālmēģinājuma prezentācijas, kuras veiksme/neveiksme noteiks, vai jūnija beigās būšu absolvējusi maģistrus.
es sēžu jau n-to dienu viena pie datora bīdot pikseļus, ik pa laikam izmēģinot 30min garo runu (kurai ir uzrakstīts teksts, ko vislaik piekoriģēju un pabīdu pikseļus prezentējamajā vizuālajā materiālā). baigi garlaicīgi.. izriju čipšu paku..

za to iesmēju par sevi - atcerējos, kā 7 gadus apakaļ atspēros uz šo valsti viena savā izglītības epopejā pie lielās tolaiku loves,
tagad 7 gadus vēlāk, izglītības ciešanas krūmus graužu viena. za to ir cita love, kas pilnīgi to pašu dara. a es vēl 2 gadus atpakaļ plātīju muti, ka nu ar arhitektu NEKAD.

a jopcik, gudra esmu palikusi, zajebal. ja padomā, ko tik es visu neesmu samācijusi, kādus lieliskus cilvēkus un loves esmu satikusi, iepazinusi, nu sirdī silti, ziniet, pat ja es izgāzīšos, vienīgais ko varu teikt, BIJA VĒRTS TE NONĀKT