skumjākā gada diena
lai arī e-pasta melnrakstos kaut kur biju lepnu uzmetusi melnrakstu 2016. gada savilkumam, ko mazliet pakoriģēt un iemest šeit, gribu padalīies ar ko citu.
pagājušonedēļ, kad domās mazliet atskatījos uz gadu, jau visu finalizēju, jo nevarēju iedomāties, ka pirmdiena būs 2016. visskumjākā diena. un asaru daudzums, izliets 3 stundu laikā, noteikt pāŗspēja pēdējo trīs gadu spilgtāko ūdeņošanos. vispār šķiet tik daudz izraudāju, ka pāŗsitu visu 2016. gada asaru litrāžu vienā dienā.

pirmdien mūsu vecā (15 gadi), mīļā sarkanā kaķučība palīda man neredzot zem braucošas automašīnas. kamēr es viņu raudot vilku ārā no zemmašīnas, viņa aizskrēja uz pļaviņu. mamma (nodaļās virsārsts, redz cilvēkus mirstam katru dienu), raudāja ar divtikstipru strūklu spēku. kaķis izbāztu mēli mierīgi elpoja, kamēr es kā idiots caur asarām braucu ar 160 km/h uz 40km attālu Jelgavas veterināro (nē, nekas nekur ārēji neasiņoja un nekādu lūzumu nebiju. [kaķim arī īstenībā netika uzbraukts virsū, tādēļ iedomājoties nevajadzētu pāŗ-dramatizēt gaļas stilā]. visu ceļu šņukstēju kā sivēns, atcerēdamās, protams, visu. kā viņu atnesa 15 gadi atpakaļ pie mums uz dzīvokli, kā es viņai kartupeļus baroju un devu maizes druskas (viņai ļoti garšoja) utt.

atvedām uz klīniku, it kā domādamas, ka būs jāiemidzina. bet dakters pastkatījas un teica, bet varam tak kaut ko mēģināt darīt. kaķi ielika inkubatorā sildīties uz četri stundām, stabilizēdami šoku, pēc tam konstatēja vēlāk, ka no lāpstiņas atrauts muskulis un viena riba lauzta. vēl pēc divi dieni gatavojās operēt lāpstiņu, bet aknas esot bijušas švakas. ar tādām neizdzīvošot šitāda večinā operāciju. gaidīšot līdz šorītam.

šorīt kaķīti iemidzināja, jo ar aknām labāk nepalika un negribēja vairāk mocīt.

lai arī mani iedrošināja no visām pusēm, ka es nebiju vainīga, jo neba es redzēdama uzbraucu kaķim virsū. tomēr fakti paliek sausi. 2016. gada ziemassvētkos, manis vadīta automašīna svainoja manu veco kaķīti. kaķītis velāk slimnīcā no sarežgījumiem pastarpināti izdzisa