es esmu dusmīga un jūtos nožēlojami. man nepatīk slimot, jo tās ir vienīgās reizes, kad mans ķermenis nav stiprs. es varu dienām maz gulēt (vai negulēt vispār), bet tad, kad jāvar, tad es visu varu. kad šonakt pamodos, jo gandrīz piečurāju gultu, sajūtos varen debīli, ņemot vērā, ka no divu gadu vecuma modos naktī un prasījos uz poda. bet kad jāsāk rīt antibiotikas, es vienkārši morāli sagrūstu. man riebjas, ko antibiotikas dara ar manu ķermeni. nevienas narkotikas man nav likušas justies slikti pēc-periodā, bet tās antibiotikas ir kaut kas drausmīgs.
pēdējo reizi bija jādzer, kad man bija 19, es saslimu ar to sasodīto cūku gribu, un nevarēju dzīvoklī piecelties no gultas. gulēju blakus tikko izkastrētajam kaķim, ar tik pat glāžainām acīm, briesmīgi gribēju raudāt, bet pat to nevarēju. es nevarēju neko ieēst, jo rīšana šausmīgi sāpēja un es nevarēju piecelties no gultas, jo nebija spēka. pirmās divas dienas ar antibiotikām iedzina mani vēl lielākā bezspēkā un pa pustransa stāvokļiem likās, ka nu būs dirsā. viss. šitais vairak ilgi nevilksies.