jā, nu dzīve sit augstu vilni, jāsaka gan.
šķiet, ka jau no februāra viss iet arvien arvien uz augšu, nu ne jau statiski lineāri, bet tomēr. un, pa visai šai tīrajai mīlestībai pret dzīvi un pret darbu, un pret jogu un pret cilvēkiem, es (beidzot!) kādu satiku. klasisks filmas stāsts (a man jau savādāk garlaicīgi), kad vēlu naktī, nokavējot savu vilcienu, ieraudzīju pa diognāli sēžam pretī kādu tīri simpātisku jaunēkli, ar kuru mēs sasmaidījāmies, kuram es iemetu zīmīti ar zīmējumiem, jautājumiem un telefonnumuru, pirms kāpšanas ārā.
kuru es nākamajā dienā pavadīju uz lidostu, lai neredzētu nākamos mēnešus un man nebūtu iespējas iepazīt šo cilvēku labāk (kā man veicas ar šiem tipiņiem, kuri aizpiš uz kaut kurieni uz nez cik ilgu laiku).
BET! vissmieklīgākais, ka priecājas visi. O un N sit plaukstas, L smaida savus pērļu baltos zobus, K ūjina, mamma saka paldies dievam, un šķiet, pat ome, neķītri piemkiedza man ar aci. izskatās, ka visi biji noraizējušies, ka man vairāk neviens nekad tā pa īstam elpu neaizraus, haha.
nu, tagad būs laikam jāaizbrauc uz Zviedriju (!)un jāpaķer uz izbrīnu. tā teikt - es te tā netālu kaimiņos biju, hahaha..
un no visām valstīm, kur es gribētu nokļūt.. nu Zviedrija točna nebija sarakstā, haha

kā teica neatceros kurš, paradokss ir tad, ka mēģina apaļā istabā iečurāt stūrī. te tev nu bija