Pirms 53 stundām man uznāca tādi mīlestības uzplūdi, gāzās pāri, mutuļoja un sprakšķēja, sēdēju pie loga, skatījos kā zibens strādā stroboskopa manierē un sapratu, ka gribu atzīties mīlestībā manām trim meitenēm. Es to nekad neesmu darījusi un droši vien divas no manām meitenēm šo te arī izlasīs un man likās, ārprāts, kāpēc es to vēl nekad neesmu darījusi, sen jau bija laiks! N-tos gadus laiku pavadot kopā pārsvarā ar džekiem es bieži vien esmu uz dažādiem jautājumiem atbildējusi, ka nē, ar sievietēm man neiet, kaut kas tur nav, bet, ak es meloju, jo ir trīs burvīgas dāmas, kuras man sēž iekša visur un lai arī es ar katru no viņām, mēs nesatiekamies bieži (drīzāk ļoti reti pēdējā laikā), jo dzīvojam dažādās valstīs, es domāju par viņām un atceros ļoti daudz dažādus siltus sīkumus.
Līva! Līvu es pazīstu apmēram jau būs kādi 10 gadi (jēziņ!) un es atceros brīžus, kad man vēl bija sarkani mati un kā mēs priecājāmies par pirmajām converse kedām, kuras nokļuva mūsu katru īpašumā. Zirgi, zirgi, zirgi un sports, jā un vēlie vakari 13. autobusa pieturās. Es atceros kā mēs atvadoties salikām plaukstas kopā, abpus trolejbusa stiklam, toreiz vēl 21. trolejbusa pieturā Melnsila ielā. Toreiz mēs mēdzām sadoties elkoņos un "rikšot" paralēlās shēmas, un taisīt piruetes lēkšos. Toreiz man patika indie mūzika un es atceros kā Līva man uzdāvināja autobusā Ziemassvētku dāvanu - Stendera burbuļbumbu. Mēs arī mēdzām saderēt uz paciņu kapučīno par nākošo reto maču vietām. Viņas pastkartes mani Vācijas laikā mēdza padarīt par laimīgāko cilvēku rajonā. Līva bija pie manis ciemos salīdzinoši nesen un mēs bijām aizbraukušas uz tulpju dārziem. Līva, es tevi dikti mīlu. Tu man esi daudz derīgus padomus devusi un, kad es par tevi domāju, man galvā sakāpj .. siltums!
Ieva! Es atceros kā mēs sākumā nerunājām, tikai skatījāmies viena uz otru ar miljons domām galvā, Tevi uzreiz pamanīju, drošivien tā violetā kleita darīja savu, hihi. Es atceros, kā es ar jaunām gladiatora sandelēm un Tevi piecos no rīta bridu pa Botāniska dārza neapdzīvoto daļu pa nežāļu mūžamežu. Es gāju pa priekšu, un kaut ko stāstīju un domāju, ka bļā, baigi slapjā rasa :) Tad es atceros kā man pēc Vācijas arvien biežāk labpatikās sēdēt "literātu"stūrī pagrabā nevis pie savējiem fizmatu biedriem. Toreiz tu biji atklājusi, ka arī tavā klasē ir riktīgi foršas meitenes, jājā H. un D. Tad es atceros, kā es biju pasākusi Tevi vilkt uz kaut kādām savām darīšanām/brīvā laika pavadīšanām un vienā no tām reizēm es nopirku šampanieša pudeli, ko mēs ātri vien iztukšojām vecajā Space Garage, kā mēs divatā, bet tomēr cilvēku burzmā vispuļojām ap striptīza stieni un sākām tāāāā bučoties, ka nu žvīks pār kauliem! Vēl es atceros, ka žetona vakarā mēs dauzījām Akadēmijas logus un dejojām uz galdiem. Toreiz es tev vēl mēģināju dzirdīt ar zupu Wokā uz Dzirnavu ielas, jo tu nejuties labi no patērētā alkohola daudzuma. Katrā ziņā drošivien pēc tās trakās bučošanās, kaut kas manī noklikšķēja un es kaut kā sabijos no iedomātām lietām un tā arī joprojām starp mums ir mazliet stiklota siena, kuru katru reizi gribas saskrāpēt un atstumt malā. Es atceros kā Tu mani auklēji divus gadus atpakaļ un baroji 7 no rīta. Sils vakars Bolderājā un ierakšanās smiltīs, acu piemiegšana piesaulītē - tā es vienmēr jūtos, kad domāju par Tevi. Ieva, es Tevi dikti mīlu. Es ceru, ka tu atbrauksi pie manis ciemos un mēs normāli apstrādāsim to sienu un aizstumsim līdz galam prom. :)
Karīna. Karīnu es pazīstu vismazako laiku. 4 gadi? kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju, man viņa briesmīgi nepatika. Tuvākā mēneša laikā, toreiz, viņa mani normāli kaitināja. Bet pēc tam.. Jēziņ. Kā pielipu, tā paliku. Tumša āda, silta sirds un brūnas, brūnas acis, ko tik mēs nēsam plēsušas/daījušas un beigu beigās mīlējušas. Kaķus, vīriešus, traukus? Katrā ziņā, tā ir tāda mīlestības bomba, jesus. Tikko es nonāku viņas rādiusā man vienmēr uzlabojas garastāvoklis neatkarīgi no dzīves kvalitātes līmeņa rādītāja. Tajā pašā laikā, sķiet, ka neviens mani nav tik ļoti ienīdis ka viņa. UN beigu beigās mēs vienmēr tomēr iepūšam viena otrā tādu mīlestības devu, ka nu tikai. Laikam Karīna ir vienīgā ar ko es esmu spējusi nopļāpāt pa skype kādas 6 stundas. Nu tā, par ikdienu un par neko. Tādu kritiku kā no viņas es neesmu saņēmusi ne no viena, bet reizē tādu pacēlumu kā viņa man ir spējusi dot, arī neviens nav devis. Bāc. Un lai arī kas ir noticis, tikko es viņu atceros tā man smaids pa pusģīmi. Ja šovasar viņa nebūtu bijusi latvijā mans brauciens būtu bijis 75% mazvērtīgāks bijis. Un lai arī kaut kur pa visu es viņu pusotru gadu neredzēju, jo viņa bija aizsēdējusies Dānijā, tikko es viņu ieraudzīju ziemā, tā man gribējās viņu apēst. APĒST! Karīn, es tevis mīlu kā rīta saulstarus uz plakstiņiem. Ārprātīgi.
Meitenes. Bez jums mana dzīve būtu bijusi apaļa nulle. Dieva goda vārds!