es gribētu uzrakstīt stāstu par puisi, kuru pameta draudzene ar vieglu smaidu, jo dzīve bija pārāk viegla un jauka un īsa, lai noņemtos ar depresīvo un raksturā smagnēji skumjo puisi. Vot pameta vienā dienā un viss. Atstāja visas savas drēbes, gleznas - akvareļus un akrilus uz sienām, skapjos un virtuvē virs ledusskapja tumbočkā. Puisis ilgi bija ievērjojamāki depresīvāks nekā parasti un nezināja, ko darīt ar visām savām atmiņām un draudzenes gleznām (šallēm arī). Vārdusakot puisis salika kādā ārzemju interneta izsoļu saitā bildas ar meitenes gleznām norādot autoru. Apmēram pē 2,3 nedēļām ar viņu sāk kontaktēties meitene lezbiete, kura ir nu nenormāli samīlējusies gleznu tēlos. sākumā puisis diezgan nevērīgi atbild, skaidri nenorādot savu personas izcelsmi. Meitene, protams, domā, ka kontaktējas ar gleznu autori. Vārdu sakot puisis sāk spēlēt līdzi.
Pēc kāda mēneša mājās ierodas māksliniece atpakaļ ar čemodānu un kaķi padusē, nokomentē ka kaut kādā āfrikāņu ciematā kāds mirst no bada un viņa atcerējusies savu depresīvo draugu un sākusi bažīties par viņu. Puiša samulsums tikai pieaug, jo pēc 2 stundām pie viņa piespiedu kartā lido meitene lezbiete ar savu studiju biedru - uteņa gleznu uzpircēju.