man arī bija vīzija par pretty-well apmaksātu darbu (izglītība) , godīgu dzīvi tur ar visiem pričendāļiem pa smalko. es jau uz to eju, pat neapzināti, bet kā tas izskatās no malas dažam varētu likties nesaprotami. amorāli. fluktuatīvi yej.
kopš kāda laika es sapratu, ka nauda nespēle absolūti nekādu nozīmi. desmit lati? simts lati? divsimts? vajag, ja ? nopelnīšu. mani tās papīrīšu krāsas neiejūsmina. kopš kāda laika es mainu savu imagināro uztveri izejot no eksistējošiem lielumiem - kas es esmu, kāda es esmu, ar kādiem cilvēkiem es esmu kopā. un es saprotu uz tiem pārējiem, vecākiem par mani, saprotot, ka lūk tā arī tas ir. ka es esmu tāda, kas smejās un dzīvo un nedzīvo tikai dažreiz.
un ik palaikam es no malas sevus smieklus redzu daudz īstākus par tiem, kuri ir stērķelētos uzvalkos un zelta papēžiem.
un tā ir īstā dzīve, nevis aizspriedumu, ierobežotu uzskatu kopums, kuros cilvēks ir un kad viņam sāp.
cilvēks nav radīts dažām lietām. un es nesaprotu, kāpēc, ņemot vērā laikmetu, cilvēki turpina uzmācīgi iet pa senām taciņām.