Mūzika: | arovane - cry osaka cry |
kaut kad sen uz rudens pusi man meitene teica, ka viņa nav tāda kā es. meitene teica, ka viņa ļoti pieķeroties cilvēkiem un savādāk nevarot. teica ar domu, ka es esmu tā, kura nepieķeras cilvēkiem, tik ārkārtīgi. tāpēc man esot vieglāk, tāds laikam tas viedoklis, jā.
ir pagājis pusgads un es neticu, ka es esmu krasi mainījusies šajā jomā, bet pieķeršanās ir tas, par ko es domāju pēdējā laikā. tieši tas process, jo objekti jau mēdz mainīties, galvenais, ļaut viņiem mainīties, tad viss būs kārtībā, heh.
neteikšu, ka es par to nedomāju (nepamanīju) kopš vasaras, kad kā zaļīgais gurķītis ierados no brēmenes bez ambīcijām un viedokļa "NU TĀ, TE NU ES ESMU ATPAKAĻ", es ierados diezgan klusi ar domu, padzīvot viegli un bez pārpratumiem, pārestībām, kas viedojas jebkādu cilvēcīgo attiecību ietvarā.
mans stāvoklis šobrīd ir diezgan tricky. es, protams, gribu būt kārtīga un laba meitene, bet skolu apmeklēju arvien ar iztrūkumiem un tomēr tad, kad ierodos, saprotu, ka neko jaunu jau es neiegūstu kādu laiciņu. hmm, very well, tas nu tā, tas nesatrauc, jo parādu jau līdz ausīm nava. un arvien labāk apzinos, ka es esmu tur tajā darbā ieaudzinājusi saknītes. ne speciāli, ne ar domu, drīzāk ar iekšēju pretestību kaut kur. ieauga, man nepamanot. nu tad beidzot es to sāku pamanīt, ka es esmu pieķērusies. vietai, enerģijai, cilvēkiem, efektiem, defektiem.
ja man taagd ir jādomā, ka tas viss paliks aiz muguras, man, soli paejot uz priekšu, man automātiski atslēdzas domāšanas aparāts. es negribu par to domāt, un tas jau ir diezgan čābīgi.
ko varētu tikai pieteikt?
galvenais ir easy peasy un let it flow attieksme.
nevajag gurķoties, mazā