kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Wednesday, March 12th, 2008 |
|
||||
|
tā, tā, tā so, so, so. kārtējo reizi esmu manāmi nekontrolējami iereibusi, tomēr nonākusi līdz personīgajai gultai, ar mērķi iet gulēt atkal pasvinējusi dzīvi ar priekšniecību (ha, ha mēs esam divas annas!) un atkal neredzu absolūti nekādu krietno motivāciju pēc trim stundām celties, zinību dēļ. tā nu mēs kaut kā tikām līdz tam, ka rīt atkal pa dienu jātstrādā. jāizguļās un jāstrādā. hā. uz palodzes man ir kola un es eju gulēt, jau divas dienas neatvērusi to. patīkamu rītu, balodīši! |
||||
|
|
|
||||
|
kaut kad sen uz rudens pusi man meitene teica, ka viņa nav tāda kā es. meitene teica, ka viņa ļoti pieķeroties cilvēkiem un savādāk nevarot. teica ar domu, ka es esmu tā, kura nepieķeras cilvēkiem, tik ārkārtīgi. tāpēc man esot vieglāk, tāds laikam tas viedoklis, jā. ir pagājis pusgads un es neticu, ka es esmu krasi mainījusies šajā jomā, bet pieķeršanās ir tas, par ko es domāju pēdējā laikā. tieši tas process, jo objekti jau mēdz mainīties, galvenais, ļaut viņiem mainīties, tad viss būs kārtībā, heh. neteikšu, ka es par to nedomāju (nepamanīju) kopš vasaras, kad kā zaļīgais gurķītis ierados no brēmenes bez ambīcijām un viedokļa "NU TĀ, TE NU ES ESMU ATPAKAĻ", es ierados diezgan klusi ar domu, padzīvot viegli un bez pārpratumiem, pārestībām, kas viedojas jebkādu cilvēcīgo attiecību ietvarā. mans stāvoklis šobrīd ir diezgan tricky. es, protams, gribu būt kārtīga un laba meitene, bet skolu apmeklēju arvien ar iztrūkumiem un tomēr tad, kad ierodos, saprotu, ka neko jaunu jau es neiegūstu kādu laiciņu. hmm, very well, tas nu tā, tas nesatrauc, jo parādu jau līdz ausīm nava. un arvien labāk apzinos, ka es esmu tur tajā darbā ieaudzinājusi saknītes. ne speciāli, ne ar domu, drīzāk ar iekšēju pretestību kaut kur. ieauga, man nepamanot. nu tad beidzot es to sāku pamanīt, ka es esmu pieķērusies. vietai, enerģijai, cilvēkiem, efektiem, defektiem. ja man taagd ir jādomā, ka tas viss paliks aiz muguras, man, soli paejot uz priekšu, man automātiski atslēdzas domāšanas aparāts. es negribu par to domāt, un tas jau ir diezgan čābīgi. ko varētu tikai pieteikt? galvenais ir easy peasy un let it flow attieksme. nevajag gurķoties, mazā |
||||
|
|
|
||||
|
1) mežģīnes ir modē 2) otru pagaidām neteikšu, jo aizmirsu |
||||
|
|
|
||||
| 2) tas, ka tuvojas vasara ir nepārprotami, jo šodien primo reizi pēc ilgiem laikiem gribējās klausīties the knife, kas ir izteikta vasaras mūzika! tā vot es sēdēju gultā, dzēru ginko un klausījos the knife | ||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||